Marta otro nedēļu treniņu ziņā aizvadīju salīdzinoši bagātīgi gan apjoma, gan kvalitātes ziņā. Četri vērtīgākie no tiem bija nu jau ierastais pirmdienas spēka treniņš stadionā, trešdienas intervālu treniņš, kas bija pirmais šogad, nakts sprinta koptreniņš piektdienas vakarā un sestdienas oficiālās sacensības klasiskajā distancē. Par pēdējiem diviem mazliet sīkāk.
Pēdējais no Ziemeļšveices nakts mačiem norisinājās pusstundas braucienā no Bāzeles, pilsētiņā Sissach, kas ir arī treniņa organizatora Anders Holmberg dzīves vieta. Ar katru posmu dalībnieku skaits auga, un šoreiz bez 16 vīriem plaši pārstāvēta tika arī sieviešu grupa ar vairākām izlases kandidātēm. Sākumā ar kopējo startu tika veikts kvalifikācijas 1000m skrējiens stadionā. Ar savu brīvo soli pēc pirmā apļa atrados grupas beigās. Otrajā aplī, praktiski nemainot tempu, pārsteidzoši nonācu 3. vietā, taču pēdējos 200m vienu palaidu garām un finišēju ar rezultātu 3:12, gandrīz 20'' aiz pole position. Lieki teikt, ka galvenā cīņa tomēr tika gaidīta 2.4 km nakts sprinta distancē ar iedzīšanu. Distances sākumā valdīja neliels haoss, startējot 5 cilvēku grupai pāris sekunžu robežās, tāpēc pirmie divi kp tika paņemti vienkārši sekojot. Pie 4. kp no līdera atpalikām jau vairāk kā pus minūti, bet bez manis izkristalizējās vēl divi pretendenti uz otro vietu. Distances daļā pirms garā etapa biju uzņēmis labu orientēšanās ritmu un iniciatīvu, paralēli pieskatot sāncenšus. Uz 12. kp pēc pirmā acu skatiena kartē likās, ka mājai ir caureja un neizvēlējos īsāko variantu. Kļūda iznīcināja iekrāto pārsvaru, un garo etapu uzsāku no 4. pozīcijas. Netrāpīju pa ātrāko ceļu (zilais), bet arī ne gluži garāko. Pirms sarežģītās beigu daļās 14. kp atzīmējāmies visi trīs praktiski reizē. Pirms tam biju izpētījis leģendu, tāpēc nešaubījos par kp vietu atšķirībā no saviem konkurentiem, taču problēmas sagādāja kartes izpratne, kas lika ilgu laiku skriet ar noliektu galvu. Skrienot uz pirmspēdējo kp, palikām vien divi. Bet atzīmēšanās un veiklība neļāva izrauties blakus līdz pat pēdējiem metriem, taču arī tur netrāpīju SI caurumā pirms pārinieka. Rezultātā 3. no 16 finišējušajiem.
Nākamajā diena startēju vietējā mēroga sacensībās, kuras pulcēja pāris simtus dalībnieku arī no attālākiem kantoniem. Pirms distances veicu garāku iesildīšanās daļu (30'), kuras laikā secināju, ka kājas šodien nebūt nav tik svaigas kā iepriekšējās dienās, tāpēc par sacensību tempu bija jāaizmirst. Sekretariātā sagaidīja brāļi Kyburz, samaksāju 18 Frankus par garāko distanci, kas solīja 7.8 km un 380 m kāpumu. Startēju vēlu, mežā manīju vien pāris veterānus, varēju pilnībā ļauties individuālam skrējienam/kāpienam. Jau uz pirmo kp atstāju ~10'', neieraugot prizmu. Uz 2. kp kalnā vēl daudz maz uzskrēju, taču tā arī bija pēdējā reize. Nožēloju, ka neizvēlējos skriet taisni uz 5. kp, kas noteikti būtu interesantāk nekā skriešana apkārt pa ceļu, kā lielākajā daļā distances. No 9. kp paļāvos uz iemītu taku, neskatoties kompasā, un līdz ar to šķībais izejas virziens maksāja liekas horizontāles un sekundes. Biju pārsteigts par netipiski labu skrienamību., Varbūt distances plānojuma dēļ, jo līdz šim līdzīgi apvidi asociējās ar ērkšķiem, necaurejamiem zaļajiem un jaunaudzēm, taču šeit bremzējošas veģetācijas gadījās tikai epizodiski. Tīrākais mežs, kādā līdz šim esmu skrējis Šveicē. Distances labākais etaps bija uz 20. kp, kuru piesedz nepārvarams mūris. Tā kā nebija īsti skaidrība par to, cik augstu atradīsies kp, izvēlējos paņemt punktu no apakšas, skrienot gar pļavu un izmetot mazu loku, kas noteikti ir garāks variants par traversu pa labi, kas toties prasītu veiklību un spēku, man šādu spēju vairs nebija atlicis. Finišēju pēc 1h10', uzvarētājam zaudējot vairāk kā 20 minūtes. Jāpiemin arī, ka sacensību nosaukums bija McDonald's Cup, kā uzzināju tikai pēc finiša.
Ziņa #600!
Ziņa #600!
Nu uz 2. gan jau, ka vajadzēja skriet pa ceļu un nekāpt kalnā.
AtbildētDzēst