Pāriet uz galveno saturu

Sezonas pirmie mači

Nedēļas nogali pirms atgriešanās Rīgā vēl pavadīju Stokholmas ziemeļos, piedaloties trīs dažādās orientēšanās sacensībās, no kurām divas uztvēru kā pilotdistances pēc mēneša gaidāmajām 10Milas nakts stafetēm. Attiecīgi par 12 km individuālo nakts distanci piektdienas vakarā un 5 etapu stafeti svētdien pastāstīšu sīkāk.
Nakts-O karte ar ceļu
Piektdienas rītā modos īsi pēc 5:00, lai paspētu uz pirmo Stokholmas ātrvilcienu un vēl pirms pusdienlaika nokļūtu kluba izdabātajā apmešanās vietā un uzskrietu blakus esošajā kartē kopā ar JT un MP, kurš pievienojās klubam šogad. Pēc treniņa secināju, ka uzvedība apvidū un fiziskā kondīcija ir ļoti laba, un pēc tumsas iestāšanās likās, ka esmu gatavs spēcīgam reisam. Distanci uzsāku ātri un līdz garā etapa (6. kp) piekliboja tikai virziena turēšana, ko varētu varbūt izskaidrot ar veco kompasu un burbuli tajā. Tieši virziens mani ieveda kļūdā uz 7. kp, kad nespēju precizēt vietu, kurā krustoju taku pirms kp, tāpēc nācās atgriezties un pazaudēt gandrīz 3'. Virzienu noturēt nespēju arī uz nākamajiem diviem kp, kas pielika vēl 2' manam rezultātam, un ceļā uz 11. kp mani noķēra trīs vēlāk startējoši skrējēji, ar kuriem kopā veicu atlikušo distanci, nespējot atrauties vai izvēlēties krasi atšķirīgu ceļa variantu. Iespējams, distances interesantākais bija 15. kp, kuru arī nepaņēmu pārliecinoši, taču vienu brīdi likās, ka esmu ticis vaļā no sekotājiem, kas izvēlējās krasi atšķirīgu variantu. Finišēju ar 30. rezultātu, zaudējot aptuveni pusotru minūti uz km karalim un pāris minūtes JT kopā. Pēc finiša spriedu, ka, lai arī kājās bija spēks, pietrūka tā asuma un maksimālā ātruma, kas pavada nakts stafetēs.
Stafetes karte ar ceļu
Pēc tehniski interesantas vidējās distances sestdien, kurā savas rupjās kļūdas dēļ saņēmu diskvalifikāciju par nepareizu kp, svētdienas rītā skrēju otro etapu stafetēs. No gandrīz 80 startējošajām komandām, no JT stafeti pārņēmu 26. vietā. Lai tiktu līdzi skrējēju vagonam, kartē pievērsu uzmanību tikai pāris neizteiksmīgām piesaistēm uz 1. kp, un beigās gaidāmo klintiņu tā arī nemanīju, kas beidzās ar nelielu līkumu caur blakus punktu. Kļūdījās arī mani konkurenti, tāpēc ceļā uz 2. kp atkal bijām kopā, un iesēdos piecu skrējēju vagona aizmugurē. Līdz 6. punktam vēl spēju turēties līdzi, taču pēc 8. kp vagonu jau biju pazaudējis sava tempa un izkliedes dēļ. Izskrienot uz lauka ceļā uz 9. kp manīju priekšā skrienošos ~300 m attālumā un līderus, kas devās uz 13. kp. Nākamie četri kp bija tikai jākaplē, spiedu ārā visu, kas palicis, taču tajā pašā laikā apzinājos, ka ātrums nebūt nav top30 cienīgs. Pāris desmitus sekundes atstāju vēl paskrienot garām 13. kp pauguram, neieraugot kp aiz tā, taču kopumā distanci veicu tehniski tik labi, lai MP nodotu stafeti 30. vietā. Ar 37. etapa laiku labākajam zaudēju mazliet vairāk kā minūti uz km. Komandai kopā 42. no 68.
Ja ārpus meža, tad šis bija viens no patīkamākajiem komandējumiem. Dzīvojām ģimenē, kas rūpējās par nevainojamām ēdienreizēm un loģistiku, gulējām gultās un katru reizi varējām vilkt tīras skriešanas drēbes. Pēc trim nedēļām lidosim atpakaļ.

Komentāri

Šī emuāra populārākās ziņas

Zelta distance

Viens nu ir skaidrs, esmu pietuvojies fiziskās formas virsotnei tik tuvu, kā vēl nekad. Tam ir arī loģisks izskaidrojums, Francijas orientēšanās sešdienas pacēla manas tehniskās spējas nebijušos augstumos, padzīvošanās pa augstkalni stipri atvieglojusi skābekļa apriti sistēmā un pāris kvalitatīvi ātruma treniņi to salika kopā ar lidojošām sajūtām, lai Latvijas čempionātā vidējā distancē izcīnītu savu pirmo zelta medaļu. Bet pēdējās dienas pirms čempionāta noteikti nebija pašas saulainākās manā dzīvē, un pirms starta nekas neliecināja par to, ka jau pie septītā kp iekrāšu vairāk kā pusotras minūtes pārsvaru pār tuvākajiem sekotājiem. Ļoti iespējams tieši sākums bija panākuma atslēga. Pēc lietainā starta uzņēmu ārprātīgi ātru tempu, reti skatījos kartē, vairāk zem kājām, daudzās vietās riskēju, punktus ņemot rupji  pierē. Pēc septītā kp beidzu ticēt veiksmei un vairāk iedziļinājos kartē. Loģiski, ka nokritās arī temps. 9. kp iespējams uzbakstīju par ilgu, un pēc tā uzradās Krītīņs....
Botānika vienkārši man nepatīk. Visas tās miljons dzimtas, kas pilsētas bērniem būtu jāzina uz CE - murgs. Kā ko tādu var vispār mēģināt iemācīties, ja tauriņzieži neizskatās pēc tauriņiem un kailsēkļu mikrogametofīts izskatās pēc kosmodroma. Nē, šitos jokus es laižu garām un ceru, ka jūnijā neko daudz no manis necentīsies izspiest. Bet ja ne par pirmdienas vakaru, tad šodien kačalkā atklājās sekas labās rokas lūzumam. Man ir pamatīgi atrofējušies rokas muskuļi, kas galīgi nenozīmē neko labu. Bet cilāt kājas pāri barjerām gan nav nekāda problēma. Liekas, ka fizikas stundas sāk iekarot līdzīgu stāvokli kā latviešu valoda pirms diviem gadiem. Šodienas kontroldarbs bija izcili smieklīgs. Un ir arī grūti izstāstīt kāpēc, jo vidējais līmenis ir zem katras kritikas. Bet visam pāri stāv respekts pret skolotāju. Rakstot paralēli aiz loga skatos, kā deg kaimiņu šķūnis piķa melnā tumsā. Skats iespaidīgs. Maizītes sasmērētas, biļetes izdrukātas, pase somā un šokolāde kabatā. Pēc 18 stundām es ceļ...

Trenitalia

Visas lielās lietas rodas pašas no sevis. Kādu vakaru Ungārijā apskatu telefonu un ieraugu sms ar ziņu: ''Brauksi uz Chamonix?''. No tēva, protams. Izrādas šie vakarā sēžot pie tv izlēma aizlaist uz alpiem šovakar. Es jau ar neko daudz nedomājot un saku iztēloties iespējas pievienoties viņiem. Problēma bija tāda, ka mūsu ceļi nekā nekrustosies, un man būs vien pašam jātiek līdz galam. Uzreiz iedomājos, ka jāpārvietojas ar vilcienu, jo to nu es gribēju izmēģināt jau sen. Man galīgi nebija talanta atrast kkādus sarakstus un iespējamās izmaksas par dzelzceļa tīklu Eiropā. Tātad bija jāimprovizē. Pa galvu visu laiku maisījās Eiropas karte, un mēģināju iztēloties maršrutu. Eurotrips sākās uz Ungārijas un Slovākijas robežas, kur nostopēju Škodu. 150km līdz ciemam, kas ir puseceļā līdz Budapeštai. Diezgan nomaļa vieta, un pietur tikai reģionālie vilcieni. Tad 2h kratījos 100km līdz Budapest, tuvākā ārvalstu vilcienu pieturvieta. Pirmo reizi ieraudzīju tik lielu un greznu satci...