10Mila

Pirms sestdienas naktī gaidāmās stafetes uz Stokholmu pārlidojām jau otrdien, un pa taisno devāmies uz kluba māju, kur pēc koptreniņa fantastiskā apvidū risinājām etapu sadalījumu un citus ar 10Milu saistītus jautājumus. JT tika piešķirts pirmais (14 km), man otrais (10 km) un MP pēdējais etaps (17 km). Atlikušajās dienās līdz stafetei veicām vairākus treniņus kartēs, arī tumsā. Noskrējām arī reģionālas sprinta sacensības, kurās, lai arī tehniski brāķu praktiski nebija, skriešanas ātrumu un attiecīgi vietu rezultātu tabulā stipri ietekmēja mans vēders. Citādi gaidāmajam nakts etapam gatavojos ļoti nopietni, ievērojot līdz šim uzkrāto pieredzi par labākās formas sasniegšanu.
Tā kā dzīvošanas apstākļi tāpat kā iepriekšējā komandējumā bija vienkārši apskaužami, tad nolēmām ērto dīvānu nepamest līdz pat pēdējam brīdim un sieviešu stafetes tiešraidi vēl vērot mājās. Šoreiz sacensību arēnā ieradāmies vien pāris stundas pirms nakts stafetes starta.

Leģionāri

JT savu uzdevumu veica lieliski un stafeti man nodeva pirmajā simtniekā ar vismaz duci meistarkomandu skrējējiem redzamības robežās. Man tas nozīmēja pārgalvīgu tempu pašā distances sākumā. Tā kā no MP aizņēmos viedpulksteni, tad varēju sekot līdzi tempam, un, bliežot vagonā starp biezajām eglēm, grāvjiem un zariem, tas turējās zem 4'/km. Uz 1. kp ielasījos tikai etapa otrajā pusē pēc dzirdināšanas punkta. Lai arī iepriekš nospriedu, ka esmu iekāpis pareizajā vagonā, ~100 m pirms punkta, kad labajā pusē ieraudzīju purvu, domājot, ka tas ir purvs uz rietumiem no punkta, mainīju plānu un akli sāku nesties pakaļ citai grupiņai, kas mani kopā ar vēl pāris vietējām superzvaigznēm neizbēgami ieveda 4' kļūdā.

Maršruts uz 1. kp. Man labais farsts.

Maršruts uz 6. kp. Man labais farsts.

Pēc nepiedodama loka manāmi sadusmojos, jutu, ka mana orientēšanās nebūt šonakt nav tāda, kādu to biju iztēlojies. Mēģināju sevi dažādi disciplinēt, taču lielāka vai mazāka bakstīšanās turpinājās gandrīz pirms katra otrā punkta. Daudz laika atstāju arī uz 6. kp, kad purvā pirms punkta pazaudēju virzienu un, sekojot konkurentiem, apmeklēju pāris nevajadzīgus kp. Tas pats turpinājās uz 7. kp, kad pirms punkta izmetu cilpu caur 8. kp, kļūdaini novērtējot atklātās teritorijas un augstumu. Šajā brīdī jau sāku pārrunas ar sevi par nepadošanos un vēl pāris eksistenciāliem jautājumiem. Nebija viegli sevi pierunāt turpināt cīnīties un attīstīt lielāku ātrumu.

10. kp meklējumi

Pēc 8. kp apkārt daudz skrējēju vairs nemanīju, un atlikušie nebūt vairs nepārvietojās ar tādu ātrumu un precizitāti, lai varētu sekot. Bieži atrados vagona vadībā, centos skriet savu reisu. Vienu brīdi pat likās, ka esmu atguvis plūdumu, taču tūdaļ arī ilūzija izgaisa, nespējot bez problēmām paņemt 10. kp. Atlikušajā trešdaļā kļūdas vairs praktiski nepieļāvu, un līdz ar pēdējo kp pieķēru garu skrējēju vagonu, kas raisīja cerības, ka būšu izdarījis vismaz kādu labu pakalpojumu komandai, nākamo etapu Garajā naktī palaižot lielākā kompānijā. Pēc finiša savu sniegumu vērtēju kā katastrofālu. Karte ar GPS ceļu.Uzrādīju tikai 132. etapa laiku un komandu atmetu atpakaļ par 33 pozīcijām. Turpinājumā komandas biedru uzrādītie rezultāti ar neko nepārsteidza, līdz pēdējā etapā ar kopējo startu devās MP un finišēja ar labāko rezultātu komandā, un nodrošināja 148. starta vietu nākamgad.

Nākamā iespēja sevi pierādīt būs pēc mēneša Somijā ar četrreiz lielāku dalībnieku skaitu un gaišāku nakti. Tagad pēc iespējas ātrāk jāaizmirst par šo orientēšanās vājumu un jādomā, kā to nepieļaut nākamajās sacensībās. Bet principā sešu mēnešu posms, kurā sistemātiski trenējos, eksperimentēju un pilnveidojos ir beidzies. Turpmāk, visticamāk, ļaušos tradicionālajai pašplūsmai. Jau ceturtdien kopā ar RTU komandu došos uz SELL spēlēm Kauņā, kur studentiem gaidāmas trīs distances trijās dienās: sprints, vidējā un jauktā stafete ar MP un IB.