Pāriet uz galveno saturu

Pirmie odi Rīgas čempinātā

Atgriežoties no SELL spēlēm, mana motivācija vākt treniņstundas bija ievērojami kritusies. Noskrēju vien divas pēcpusdienas distances kādā no tuvākajiem o-seriāliem. Tā kā dzīvoju Jūrmalā un uz galvaspilsētu aizbraucu vien pāris dienas nedēļā, tad otrdienās skrienu Silvas Tukuma apkārtnē, kur tiek piedāvāts stipri mežonīgāks apvidus kā Pierīgā. Lai arī distances ir īsākas, tās ir ievērojami smagākas, ja ne pat sarežģītākas, ar stāviem pauguriem, daudzveidīgiem ūdens šķēršļiem, kas spēlē lielu lomu ceļu variantu izvēlē, un plašu veģetācijas spektru, taču nav nekā no sīki izzīmēta pushorizontāļu reljefa un lielas ļaužu masas, kas pavadīja Rietumkrasta Magnētā Lielupē.
Svētdien startēju stafetēs Baldones apkārtnē, kur šogad komandā ar MP un ZG aizstāvējām Rīgas čempionu titulu. Komandas biedri parūpējās, lai pēdējā etapā dotos līdera statusā un ar pāris minūšu handikapu pār JT no Ozona, principiālajiem konkurentiem. Mazais atstatums uzdzina patīkamu stresu, kas, principā, arī ir tas, kas stafetes padara tik vilinošas manā skatījumā.  Lai arī trīs dienas nebiju skrējis, distancē jutos ļoti necerēti labi, un varēju skriet, cik ātri vēlējos. Kopumā šodien pietrūka vēsais prāts, jo gandrīz pirms katra kp apstājos, lai izlasītu nevajadzīgas detaļas un pārliecinātos, vai neeju kļūdā. Tāpat distances otrajā daļā izvēlējos vairākus vienkāršus un garākus variantus tikai, lai nepieļautu lieku minūšu deficītu. Pēdējā kilometrā atslābu vēl vairāk un, izmetot pāris liekus līkumus, stipri samazināju arī tempu. Finišā kopā ar komandas biedriem ieskrēju ar paceltu dūri, jo arī šogad ar melno karogu rokās varējām kāpt uz pjedestāla augstākā pakāpiena.
1. finišā

Ar medaļām


Citkārt nedēļas beigās divas dienas pavadīju Paula Valdena organiskās ķīmijas simpozijā, kur klausījos virkni gan profesoru, gan pāris doktorantu lekcijas un atsvaidzināju priekšstatu par aktualitātēm man vistuvākajā zinātnes nozarē. Interesanti, ka pēc Šveices prakses skats uz neskaitāmajām struktūrām un shēmām kļuvis stipri skaidrāks. Viens no galvenajiem secinājumiem, kas palika prātā pēc Organiskās sintēzes institūta konferenču zāles apmeklējuma, otrpus dīķim organiskā ķīmija tiek mācīta un pētīta pavisam citā līmenī, salīdzinot ar Eiropu, un uz zinātniekiem, kas strādājuši kādā no amerikāņu institūtiem, izturas ar zināmu pietāti.
Mājās krāsoju koka fasādi, pļauju zāli un sāku zīmēt jaunu karti Vaivaru Balvai, kas šogad norisināsies vasaras vidū.

Šopavasar iznākušais Mumford And Sons albums Wilder Mind ar tā pirmo singlu Believe ir mans pēdējo nedēļu favorīts.

Komentāri

Šī emuāra populārākās ziņas

Zelta distance

Viens nu ir skaidrs, esmu pietuvojies fiziskās formas virsotnei tik tuvu, kā vēl nekad. Tam ir arī loģisks izskaidrojums, Francijas orientēšanās sešdienas pacēla manas tehniskās spējas nebijušos augstumos, padzīvošanās pa augstkalni stipri atvieglojusi skābekļa apriti sistēmā un pāris kvalitatīvi ātruma treniņi to salika kopā ar lidojošām sajūtām, lai Latvijas čempionātā vidējā distancē izcīnītu savu pirmo zelta medaļu. Bet pēdējās dienas pirms čempionāta noteikti nebija pašas saulainākās manā dzīvē, un pirms starta nekas neliecināja par to, ka jau pie septītā kp iekrāšu vairāk kā pusotras minūtes pārsvaru pār tuvākajiem sekotājiem. Ļoti iespējams tieši sākums bija panākuma atslēga. Pēc lietainā starta uzņēmu ārprātīgi ātru tempu, reti skatījos kartē, vairāk zem kājām, daudzās vietās riskēju, punktus ņemot rupji  pierē. Pēc septītā kp beidzu ticēt veiksmei un vairāk iedziļinājos kartē. Loģiski, ka nokritās arī temps. 9. kp iespējams uzbakstīju par ilgu, un pēc tā uzradās Krītīņs....
Botānika vienkārši man nepatīk. Visas tās miljons dzimtas, kas pilsētas bērniem būtu jāzina uz CE - murgs. Kā ko tādu var vispār mēģināt iemācīties, ja tauriņzieži neizskatās pēc tauriņiem un kailsēkļu mikrogametofīts izskatās pēc kosmodroma. Nē, šitos jokus es laižu garām un ceru, ka jūnijā neko daudz no manis necentīsies izspiest. Bet ja ne par pirmdienas vakaru, tad šodien kačalkā atklājās sekas labās rokas lūzumam. Man ir pamatīgi atrofējušies rokas muskuļi, kas galīgi nenozīmē neko labu. Bet cilāt kājas pāri barjerām gan nav nekāda problēma. Liekas, ka fizikas stundas sāk iekarot līdzīgu stāvokli kā latviešu valoda pirms diviem gadiem. Šodienas kontroldarbs bija izcili smieklīgs. Un ir arī grūti izstāstīt kāpēc, jo vidējais līmenis ir zem katras kritikas. Bet visam pāri stāv respekts pret skolotāju. Rakstot paralēli aiz loga skatos, kā deg kaimiņu šķūnis piķa melnā tumsā. Skats iespaidīgs. Maizītes sasmērētas, biļetes izdrukātas, pase somā un šokolāde kabatā. Pēc 18 stundām es ceļ...

Trenitalia

Visas lielās lietas rodas pašas no sevis. Kādu vakaru Ungārijā apskatu telefonu un ieraugu sms ar ziņu: ''Brauksi uz Chamonix?''. No tēva, protams. Izrādas šie vakarā sēžot pie tv izlēma aizlaist uz alpiem šovakar. Es jau ar neko daudz nedomājot un saku iztēloties iespējas pievienoties viņiem. Problēma bija tāda, ka mūsu ceļi nekā nekrustosies, un man būs vien pašam jātiek līdz galam. Uzreiz iedomājos, ka jāpārvietojas ar vilcienu, jo to nu es gribēju izmēģināt jau sen. Man galīgi nebija talanta atrast kkādus sarakstus un iespējamās izmaksas par dzelzceļa tīklu Eiropā. Tātad bija jāimprovizē. Pa galvu visu laiku maisījās Eiropas karte, un mēģināju iztēloties maršrutu. Eurotrips sākās uz Ungārijas un Slovākijas robežas, kur nostopēju Škodu. 150km līdz ciemam, kas ir puseceļā līdz Budapeštai. Diezgan nomaļa vieta, un pietur tikai reģionālie vilcieni. Tad 2h kratījos 100km līdz Budapest, tuvākā ārvalstu vilcienu pieturvieta. Pirmo reizi ieraudzīju tik lielu un greznu satci...