Glastonberijā I daļa

Brauciens uz Glastonberijas festivālu Anglijas dienvidrietumos izvērtās par vienu no tiem piedzīvojumiem, kuru, šķiet, atcerēšos līdz pat vecumdienām. Turpmākajās rindkopās bez ilustrācijām atspoguļošu savu pieredzi no 11 dienu garā brauciena.

Jāsāk ar to, ka īsi pirms izbraukšanas izsēju savu viedtālruni, par kuru rūpējos pēdējos 3 gadus, tāpēc sākumā mazliet pārdzīvoju par zaudējumu, taču ātri vien arī apradu pie dzīves bezsaistes. 

Siltā sestdienas vakarā vairāk kā 140 jauniešu grupa tika saspiesta divos divstāvu autobusos. Lai arī lielajā kompānijā nebija neviena pazīstamā, ievēroju vairākas redzētas sejas, kuras varbūt esmu manījis ģimnāzijas starpbrīdī, kādā nometnē vai ballē. Pirmās 16 h līdz Berlīnei nebija vieglas, nācās aprast ar patiesību, ka brauciena organizācija ir vieglā pašplūsmā, un atcerēties, kā nosēdēt vienā kvadrātmetrā un kā gulēt starp krēsliem. Es nebiju redzējis ne Berlīni, ne Brigi, ne Briseli, tāpēc visas trīs 8 h autobusa pieturvietas ceļojuma laikā radīja ilūziju par saturīgu ekskursiju. Realitātē pirmās pāris stundas pabrīnījos par Rietumeiropas kultūrvēsturisko mantojumu, centrālo dzelzceļa staciju vai šokolādes izstrādājumu daudzveidību, bet atlikušās stundas tika nolauztas ātrās apkalpošanas restorānos tīri bezmaksas labierīcību, elektrības un kondicionētā gaisa dēļ. Arī Anglijā nebiju spēris kāju tālāk par lidostas termināli, tāpēc, ar prāmi pārceļoties uz salu, mazliet sabiedēja pretēja virziena braukšanas joslas, jūdzes un britu angļu valoda, par kuru sākumā pat nāca smiekli.

Glastonberijā ieradāmies dienu pirms oficiālās programmas sākuma. Sagaidīja jau uzslietas teltis, siltas vakariņas un krāsainas aproces. Vakarā vēl paspējām no Stone Circle noskatīties saulrietu un fantastisko skatu uz nevainīgo festivāla teritoriju pirms vārtu atvēršanas. Nakts teltī pēc autobusa šķita kā viesnīcā, taču izgulēties nesanāca, jo sešos no rīta visi tika izdzīti no darbinieku telšu pilsētiņas pildīt savus brīvprātīgā pienākumus. Tikām sadalīti mazākās grupās, izkaisīti pa festivāla teritoriju līdzās kādām no stacionārajām tualetēm, kas bija mūsu darba lauks. Kas īsti mums bija jādara, laikam nezināja neviens, taču arī neviena no neskaitāmajām interpretācijām par tualešu tīrīšanu netika uzskatītas par nepareizām. Mūsu gadījumā darba dienas tika pavadīta kempinga krēslā ar atbildīgu skatienu tualešu virzienā 13 stundu garumā. Dažkārt garlaicības mākti savācām nomestās glāzes un bundža vai vienreiz pat paņēmām rokās arī slotas. Tā kā attapīgi izveidojām darba maiņas, tad reāli tikai priekšpusdienu pavadīju sauļojoties krēslā, bet atlikušo dienu vazājāmies pa plašo festivāla teritoriju. Bez galvenajām mūzikas skatuvēm centos trāpīt arī uz citām mākslas teltīm, cirka, brīvās runas un neskaitāmajām mazajām skatuvēm, kur, starp citu, uzstājās arī viena pašmāju grupa, tāpat izstaigāt dažādu zaļo un labdarības organizāciju pilsētiņas. 

Ar saulainu James Bay koncertu uz Piramīdas atklāju savu nedēļas nogales line-up. Enerģiskais jauneklis hūtē pārliecināja, ka vērts tam pievērst uzmanību arī nākotnē. Pēc koncerta nogāza lietus, ielas noklāja dubļi, bez gumijniekiem nebija redzams praktiski neviens. Ne tikai dienas, bet arī visa festivāla galvenais notikums man bija Florence koncerts vakara noslēgumā, tāpēc, lai tiktu priekšā un centrā pie labākās skaņas, pūlī devos jau pārsteiguma viesa laikā, kas līdz pat pēdējam brīdim tiešām palika nezināms. Kaut arī es cerēju uz One Direction, vakara princesi šoreiz iesildīja britu rokgrupa The Libertines ar Pete Doherty priekšgalā. Spriežot pēc neadekvātās uzvedības un tukšās taras uz skatuves, puiši bija manāmā reibumā, taču publika līdz pēdējai dziesmai tāpat krita ekstāzē un bļāva līdzi. Pēc 30' pauzes es jau atrados epicentrā, un nodziestot gaismām pārņēma trīsas. Biju redzējis neskaitāmus ierakstus no koncertiem, bet nevienā no tiem Florence + The Machine neizskatījās pēc tādas superzvaigznes kā šovakar. Turpceļā tik daudz reizes biju noklausījies jauno albumu, ka koncertā neviena dziesma neļāva emocijām atslābt. Delilah kļuva par manu mīļāko dziesmu, bet tikpat labi Dave Grohl piemiņai izpildītais Times Like These, manuprāt, varēja pretendēja uz festivāla skaistāko momentu. Ierakstā nekad tik labi nevar sadzirdēt dziesmu vārdus un vēstījumu kā koncertā, ko māksliniece vēl papildināja ar neiestudētiem komentāriem. Ja pirms tam likās, ka Salacgrīvā piedzīvotos The XX vai MUSE neviens nepārspēs, tad pēc šīm 90 minūtēm savas domas mainīju, kaut ko tik grandiozu brīvā dabā vēl nebiju dzirdējis un redzējis. Vēl tagad atmiņā tā trakā lēkāšana uzstāšanās izskaņā pie Dog Days Are Over.