Es pat nezinu, ar ko sākt. Ar to, ka nu esmu gana pazīstams ar studentu dzīves spožumu un postu? Ar to, ka drīzāk esmu sekmīgi integrējies vācu sabiedrībā, nekā zviedru? Vai ar to, ka esmu iemācījies stundām lasīt zinātnisko literatūru, bet nespēt uzrakstīt nevienu oriģinālu teikumu par to?
Ja jāpiemin ievērības cienīgus piedzīvojumus universitātē, tad 12 stundu modelēšanas sacensībās varēju likt lietā savas orientēšanās prasmes. Uzdevums bija elektronu blīvuma kartē iemānīt pusi no imunoglobulīna, un precīzākais proteīna struktūras modelists tiktu pie kino biļetēm, saldumiem vai dāvanu kartes. Mans modelis noteikti nebija apbalvošanas cienīgs. Jau pēc pirmajām stundām tā sāka sāpēt acis no blenzšanas monitorā, ka solīju savu karjeru šajā virzienā noteikti nebīdīt. Daudz saudzīgāk bija mikroskopā papētīt izaudzētos proteīna kristālus. Daudzkārt mazāki, kā RTU neorganikas laboratorijā audzēties, taču pilnīgi pietiekami difrakcijai.
Patīkami skatīties kalendārā, ka semestris tuvojas beigām, taču nekas neliecina, ka varēs atslābt. Decembrī vēl atlicis kurss par proteīniem un zālēm, kas sola pamatīgu grupu projektu saistībā ar medicīnas ķīmiju.
Nedēļas nogalēs cenšos pēc iespējas vairāk socializēties ar vienaudžiem. Par sava veida tradīciju jau kļuvušas vakariņas ar vāciešiem vai brokastis trijos no rīta. Tīri jautrības dēļ piestrādāju virtuvē vienā no studentu klubiem, vai līdz vēlam vakaram aizkavējos universitātes kafejnīcā. Draugi manā vērtību skalā ir uzlēkuši tik augstu, kā vēl nekad.
Vienīgais, ar ko netieku galā, ir sevis motivēšana regulārāk uzvilkt sporta apavus.
Kas patiešām ir jocīgi, ka brīžiem uznāk izlūzija, ka varbūt šie būs manas dzīves vistrakākie gadi.
Ja jāpiemin ievērības cienīgus piedzīvojumus universitātē, tad 12 stundu modelēšanas sacensībās varēju likt lietā savas orientēšanās prasmes. Uzdevums bija elektronu blīvuma kartē iemānīt pusi no imunoglobulīna, un precīzākais proteīna struktūras modelists tiktu pie kino biļetēm, saldumiem vai dāvanu kartes. Mans modelis noteikti nebija apbalvošanas cienīgs. Jau pēc pirmajām stundām tā sāka sāpēt acis no blenzšanas monitorā, ka solīju savu karjeru šajā virzienā noteikti nebīdīt. Daudz saudzīgāk bija mikroskopā papētīt izaudzētos proteīna kristālus. Daudzkārt mazāki, kā RTU neorganikas laboratorijā audzēties, taču pilnīgi pietiekami difrakcijai.
Patīkami skatīties kalendārā, ka semestris tuvojas beigām, taču nekas neliecina, ka varēs atslābt. Decembrī vēl atlicis kurss par proteīniem un zālēm, kas sola pamatīgu grupu projektu saistībā ar medicīnas ķīmiju.
Nedēļas nogalēs cenšos pēc iespējas vairāk socializēties ar vienaudžiem. Par sava veida tradīciju jau kļuvušas vakariņas ar vāciešiem vai brokastis trijos no rīta. Tīri jautrības dēļ piestrādāju virtuvē vienā no studentu klubiem, vai līdz vēlam vakaram aizkavējos universitātes kafejnīcā. Draugi manā vērtību skalā ir uzlēkuši tik augstu, kā vēl nekad.
Vienīgais, ar ko netieku galā, ir sevis motivēšana regulārāk uzvilkt sporta apavus.
Kas patiešām ir jocīgi, ka brīžiem uznāk izlūzija, ka varbūt šie būs manas dzīves vistrakākie gadi.
Komentāri
Ierakstīt komentāru
NU, rauj vaļā!