Tradicionāli ziemas brīvdienu lielākais piedzīvojums bija ģimenes brauciens uz Austrijas Alpu kūrortu, kur nedēļas garumā dzīvojāmies pa Ischgl ielejas nogāzēm. Sauli daudz neredzējām, pārsvarā sniga un pūta vējš, tāpēc klasiskā trašu slīpēšana ar dēli nereti tika aizstāta ar alternatīvām izklaidēm, tai skaitā distanču slēpošanu, pārgājieniem, slaloma slēpēm, ragavām, baseinu parku vai mīcīšanos pa mežu. Daļa no muļķībām tika arī safilmēta. Pirms brokastīm vēl gāju uzskriet, kas principā dienai patīkami piešķīra uzreiz arī citu garšu, kā arī novēroju krasu atšķirību sirds ritmam un pašsajūtai, salīdzinot pirmo un pēdējo rīta rosmīti. Neatņemama brauciena sastāvdaļa ir arī 5 dienu garais ceļš, kurš šoreiz iekļāva arī pāris stundas iestrēgt uz iesnigušas kalnu pārejas, Polijas jaunākos autosatiksmes infrastruktūras projektus, kuri ar katru gadu pamazām saīsina pavadīto laiku ceļā.
 |
| Es ar futūristisku skatienu |
 |
| Viens no gaišākajiem kadriem |
 |
| Komandas pašfoto |
 |
| Puiši pa kreisi, meitenes pa labi no trases stabiņa |
Tāpat Drēzdenē piecu stundu laikā tika iekaroti Eiropas populārākie apģērbu veikali un pamesta vilnas šalle. Varšavas lielākajā sporta inventāra veikalā iegādājos GPS sporta pulksteni, par kuru pat varētu uzrakstīt atsevišķu apskatrakstu, lai dalītos iespaidos par tā darbību un vērtību.
Tūlīt pēc atgriešanās mājās devos uz lidostu, lai uzsāktu 2. semestri UU. Pirmkārt, jāpiemin, ka nomainīju dzīvesvietu no kojām uz privātmāju ar divreiz mazāku istabu un par ceturtdaļu mazāku īres maksu (3000,- kr/mēn), un pēc pirmās nedēļas esmu sajūsmā par ērtībām. Otrkārt, salīdzinot ar 1. semestri, no bioloģijas pievēršos atpakaļ pie organikas, izvēloties molekulārā dizaina un kodolu magnētiskās rezonanses priekšmetus. Tūlīt pēc ierašanās pārsteidza, ka velosipēds, kuru uz mēnesi atstāju pieslēgtu pie autobusa pieturas, turpat vien iesalis stāvēja. Pēc 20 minūtēm atkausēju slēdzeni, un ar pirmo ātrumu, kas līdz atkusnim bija arī vienīgais, piesējis aizmugurē koferi, lepni šķērsoju pusi Upsalas.
Vēl pāris dienas atpakaļ pilsētas parki, pļavas un meži bija izbraukāti ar distanču slēpēm, un brīžiem slēpotājus uz celiņa varēja manīt biežāk kā riteņbraucējus, kas radīja patiesu skaudību manī, taču tagad sniega sega strauji krītas, un vēlme par katru cenu dabūt slēpes apsīkusi.
Komentāri
Ierakstīt komentāru
NU, rauj vaļā!