Februāra beigās paņēmu nedēļu ilgu pauzīti, pārlidojot uz dzimteni. Iespējams, iemesls, kāpēc atļaujos iztērēt ~65 EUR par transportu uz Rīgu un atpakaļ ir ietaupījumi uz izklaižu rēķina Upsalā. Kopš decembra vēl joprojām neesmu parādījies koridoru ballītēs vai studentu korporācijā. Tā kā sestdienu rītos braucu uz mežu, kur tiek organizēti varenjautri orientēšanās treniņi, tad piektdienas vakarā aprobežojos vien ar riekstu saldējumu un kādu filmu pirms gulētiešanas.
Uzreiz pēc nosēšanās ieelpoju tēvzemes gripu, un, izmantojot manu nogurumu pēc garāka skrējiena gar jūru, tā piesēja mani pie gultas uz divām dienām. Nebijā tā, ka negaidīti. Par laimi pāris mājinieki jau vīrusu bija izslimojuši, tamdēļ atveseļošanās process šogad bija ārkārtīgi kontrolēts un paredzams. Uz entuziasma rēķina ar piecgadīgo brāli uzslēpojām pa pēdējo pludmales sniega strēli, izbraucām loku pa pilsētas svaigāko veloceliņu ar tikpat luksoforiem, cik automašīnām, un iejaucu trīs baļļas ar ģipsi sienu apdarei. Tā sacīt, dzimšanas dienu atzīmēju pēc pilnas programmas.
Kā parasti, centos satikt pēc iespējas vairāk labus un ne tik labus draugus, jo, esot ārzemēs, brīžiem tieši tas mani uztrauc visvairāk.
Pirms lidojuma vēl paspēju noskriet Ozona nakts orientēšanās pēdējo posmu, kurā uz garākas atpūtas rēķina sanāca pat uzrādīt labāko laiku. Punktus ņēmu diezgan pavirši, tāpēc neesmu pārliecināts, vai panākums ņemams par pilnu.
Pavisam cita konkurence bija vakardienas orientēšanās intervālos mežā. Tā kā jūtami uzlabojusies mana o-tehnika, meitenes apskriet šoreiz problēma nebija. No rīta vidējā distancē vairāk kā 20 dalībnieku konkurencē finišēju 6, zaudējot mazāk kā minūti/km Rasmusam. Ja sākumā vēl turējos vagonā, tad vēlāk iepaliku, un distances otrajā daļā orientējos jau vienītī. Atkārtojums. Pēcpusdienā, savukārt, no pasažiera pozīcijas vēroju Linne superātros čaļus sprinta intervālos. Diezgan jautri, ņemot vēra, ka nebija iegansta neskriet maksimāli. Uzvarēt gan kādā Upsalas treniņā, vai vismaz intervālā, nespīd, taču tagad vismaz tieku līdzi puišiem. Kartes no pēcpusdienas treniņa.
Upsalā baltums vēl turās, mežā purvi aizsaluši, dienas kļūst manāmi garākas un atlikusi pusotra nedēļa līdz eksāmeniem. Ja pēdējās dienas sanāca no rīta līdz vakaram skraidīt pa universitāti, tad tagad laiks pārsvarā pašmācībai un brīvākam grafikam. Varbūt jānoskrien kāda 8h nedēļa? Šoziem ar apjomu tā švaki.
Bet Jānis un Liene gan ir malači!
Uzreiz pēc nosēšanās ieelpoju tēvzemes gripu, un, izmantojot manu nogurumu pēc garāka skrējiena gar jūru, tā piesēja mani pie gultas uz divām dienām. Nebijā tā, ka negaidīti. Par laimi pāris mājinieki jau vīrusu bija izslimojuši, tamdēļ atveseļošanās process šogad bija ārkārtīgi kontrolēts un paredzams. Uz entuziasma rēķina ar piecgadīgo brāli uzslēpojām pa pēdējo pludmales sniega strēli, izbraucām loku pa pilsētas svaigāko veloceliņu ar tikpat luksoforiem, cik automašīnām, un iejaucu trīs baļļas ar ģipsi sienu apdarei. Tā sacīt, dzimšanas dienu atzīmēju pēc pilnas programmas.
Kā parasti, centos satikt pēc iespējas vairāk labus un ne tik labus draugus, jo, esot ārzemēs, brīžiem tieši tas mani uztrauc visvairāk.
Pirms lidojuma vēl paspēju noskriet Ozona nakts orientēšanās pēdējo posmu, kurā uz garākas atpūtas rēķina sanāca pat uzrādīt labāko laiku. Punktus ņēmu diezgan pavirši, tāpēc neesmu pārliecināts, vai panākums ņemams par pilnu.
Pavisam cita konkurence bija vakardienas orientēšanās intervālos mežā. Tā kā jūtami uzlabojusies mana o-tehnika, meitenes apskriet šoreiz problēma nebija. No rīta vidējā distancē vairāk kā 20 dalībnieku konkurencē finišēju 6, zaudējot mazāk kā minūti/km Rasmusam. Ja sākumā vēl turējos vagonā, tad vēlāk iepaliku, un distances otrajā daļā orientējos jau vienītī. Atkārtojums. Pēcpusdienā, savukārt, no pasažiera pozīcijas vēroju Linne superātros čaļus sprinta intervālos. Diezgan jautri, ņemot vēra, ka nebija iegansta neskriet maksimāli. Uzvarēt gan kādā Upsalas treniņā, vai vismaz intervālā, nespīd, taču tagad vismaz tieku līdzi puišiem. Kartes no pēcpusdienas treniņa.
 |
| O-intervāli mežā |
Sākumā pa mežu, pēc tam pa pagalmiem. Starp intervāliem pāris minūtes atpūtai, līdz pulss nokrītas zem 140. Krāsu kvalitātes dēļ bija grūti atšķirt olīvzaļo no dzeltenā, kā rezultātā pirmspēdējā posmā divreiz šķērsoju aizliegto teritoriju.
 |
| O-intervāli pagalmos |
Bet Jānis un Liene gan ir malači!
Komentāri
Ierakstīt komentāru
NU, rauj vaļā!