Iepriekš minēju, ka nedēļas nogalē notikušās orientēšanās sacensības gaidīju ar zināmu nepacietību. Pēdējos trīs mēnešus biju regulāri trenējies (5-7 reizes nedēļā) ar zināmu apjomu (apmēram 22 h mēnesī) un nostiprinājis orientēšanās tehniku ar vairākiem fantastiskiem treniņiem Upsalas apkārtnes mežos. Jutos gatavs likt lieta savas spējas un uzsāktu sacensību sezonu. Pašlaik Zviedrijā sacensības nedēļās nogalēs netrūkst, tāpēc izvēlējos startēt vidējās distances mačā, kas pēc 50 pieteikto dalībnieku saraksta atbilstu 2. līgai. Pāris minūtes pirms 5 km distances starta burtiski staroju no gaidāmā reisa. Biju mazliet piemirsis to superīgo sajūtu, kad stāvi blakus karšu grozam un galvā vēl pēdējo reizi atkārto darbības, kuras būs jācenšas atkārtot katrā etapā turpmākajās 30-40 minūtēs. Distance bija izaicinoša piedāvātā plānojuma ziņā un sarežģīta detalizētā apvidus dēļ, kas bija jūtams jau ceļā uz pirmo kp. Mazliet noraustījos punkta rajonā pēc mazliet pārforsēta sākuma. 7. labākais starplaiks uz 1. kp bija arī pēdējais pozitīvais pavērsiens sacensību dienā. Skrienot uz 2. kp, piezemējoties pēc lēciena, pārāk dziļi ielocīju pēdu, kam sekoja nepiedodamas sāpes un atteikšanās no turpmākas skriešanas. Mani pārņēma tikai un vienīgi dusmas. Nolēmu tomēr pabeigt distanci tīri skaistā apvidus dēļ, taču par sacensību tempu nebija ne runas. Uzreiz radās daudz jautājumu, kurus negribējās nemaz risināt. Apvēru iespēju pat nestartēt nākamajā rītā gaidāmajam pirmajam etapam stafetē.
Stafetes norisinājās tajā pat apvidū, kur pirms gada 10Mila. Ierodoties sacensību arēnā, astoņos no rīta atmiņā atausa lietainais un agrais maija rīts, kad lielajā ekrānā kopā ar vēl pāris simtiem entuziastu vēroju līderu trio cīņu pēdējā etapā. Šoreiz, pārstāvot ierasto Stokholmas klubu, startēju piecu etapu stafetes pirmajā etapā, kas nozīmē agru kopējo startu, skriešanu grupā un svaigu mežu. Patiesībā, vienīgais, par ko uztraucos, bija mana pēda, un kā izvairīties no satraumēšanas. Par laimi visa skrējiena garumā izdevās izvairīties no iepriekšējās dienas scenārija un, galvenais, sāpēm. Distancē šoreiz svarīgākais likās etapa variants, kamēr punkta paņemšana vairumā gadījumu problēmas nesagādāja. Perfekti paņemti pirmie trīs punkti ļāva garo etapu uzsākt kā līderim, taču ātri vien mani apdzina pāris ievērojami ātrāki čaļi, kuriem nespēju noturēties līdzi ilgāk par vienu etapu. Taču pēc distances pirmās puses izveidojās skrējēju grupa no 3. līdz 10. vietai atbilstoša manam tempam, kas turējās kopā līdz otram garajam etapam.
Etapa sākumā uz 11. kp vēl nespēju izšķirties par labāko variantu, tāpēc sekoju grupai pa labi uz ceļu caur mājām, taču tad pamanīju, ka aizsvītrotajam laukam nav nepārtrauktas sarkanās robežlīnijas, kas norobežotu aizliegto poligonu. Izvēlējos skriet gar tā malu, kas bija labi skrienama un beigās izrādījās arī uzvarošais variants. Neliela neprecizitāte uz 13. kp liedza pacīnīties par finišu sešiniekā, taču arī 10. vieta stafetes etapu maiņā likās atzīstams rezultāts, un kopumā biju ļoti apmierināts ar savu veikumu. Apsteidzu vairumu Upsalas orientieristus, kuri mēdza pazemot treniņos ziemā.
Lai novērtētu jauniegūto traumu, šonedēļ izvairos no skriešanas. Treniņu vietā nolēmu nomest svaru. Pēc mēneša jau 10Mila.
Komentāri
Ierakstīt komentāru
NU, rauj vaļā!