2. etapa speciālists

Šogad uz pasaulē lielākajām nakts stafetēm Karēlijā devāmies bez meitenēm, tāpēc sacensību arēnā atļāvāmies ierasties tikai īsi pirms saulrieta, bet, ziniet, likās, ka neko neesam palaiduši garām. Lappeenranta apkārtne grima nerimstošā lietū, turpretim gumpīšu cenas pieckāršojās.
Kā ierasts, pret dāsnu atlīdzību ar JT startējām zem zviedru kluba vārda stafetes pirmajos divos etapos. Nebeidzamais lietus netraucēja Jānim l pirmajā etapā noskriet lieliski un nodot man stafeti patīkamā kompānijā ar vairumu labāko Skandināvijas orientēšanās klubu otro un trešo komandu skrējējiem 86. pozīcijā. Turpmākajās rindkopās ieslīgšu pārdzīvojumos un secinājumos par savu veikumu otrajā etapā, kura maršrutu var apskatīt karšu arhīvā.

Akla skriešana kalnā uz 9. kp (man tuvākais kp)

Ceļā uz K punktu tik ilgi locīju kartes palagu, ka tikai reizi ieskatījos garajā etapā uz 1. kp, un pieņēmu lēmumu vienkārši skriet rupjā virzienā līdz ceļam, izmantojot ieskrietās takas. Pirmos punktus bez aizķeršanās izskrēju ar stipri rezervētu jaudu, taupoties atlikušajai distancei. Tikai retās un drošās situācijās uzņēmos iniciatīvu izkāpt no vagas un izvēlēties taisnāku ceļa variantu kā sāncenši, bet principā tikai sekoju dažiem tehniski cerīgiem un gana lēniem čaļiem. Interesanti, ka tieši šajos etapos vienīgo reizi uzlaboju starta pozīciju (līdz 79. vietai). Tuvojoties distances vidusdaļai, likās, ka esmu atradis optimālu tempu, piešāvies somu orientēšanās tehnikai un nokalibrējis kompasu, taču jau pusceļā uz 9. kp sāku šaubīties par pēdējo piesaisti un virzienu. Skrienot augšā kalnā, nespēju ieraudzīt nevienu mikro objektu, no kura paņemt kontrolpunktu, tāpēc nācās paļauties uz virzienu, kurš, lai arī bija gana taisns, veda paralēli vajadzīgajam punktam. Punkta rajonā pēc nelielas pauzītes atkodu, ka esmu pa labi, un veikli izlaboju kļūdu. Jāsaka, ka maz trūka, lai pazustu uz daudz ilgāku laiku. Tad atkal saņēmos un nospriedu, ka nav ko raustīties un jāsāk spiest. Iedzēru oranžo Dexal, savilku bikses un tipiski iesēdos astēs nazim no Halden 3, jo pats ar tādu ātrumā diez vai spētu lasīt karti. Līdz skatītāju etapam ar visām četrām vēl paspēju pacelt 10 m nepārvaramu klinti, kas tajā brīdī nešķita nekas pārgalvīgs. Pēc skatītāju etapa grupa pašķīda izkliedē. Individuāli paņēmu 16. kp, un, lai arī baigi netrakoju (8:28 min/km), tieši tur uzrādīju savu labāko starplaiku (11. splits). Jautrākais etaps bija uz 19. kp. 

Reiss uz 19. kp

Līdz apmēram etapa vidū atkal bija savācies paliels vagons ar vismaz 10 čaļiem, kurus vadīja jau iepriekš minētais Halden 3. Biju manāmi paguris un vēlme iedziļināties detaļās pirms punkta sāka zust. Drīzāk plānoju, kā sadalīt spēkus, lai līdz finišam kādu daļu no vagona varētu nokost. Brīdī, kad sāncenši sāka šaubīties un staigāt, man īsti nebija pārliecības, vai esmu pie kalniņa, kas aizsedz punktu, un vai šis vispār ir izkliedes punkts. Riskēju, cerēdams, ka visi meklējam vienu un to pašu numuru, tāpēc divas minūtes principā tikai atvilku elpu un paļāvos uz pārējiem. Pēdējos km burtiski atsēdēju vagona beigu galā, un finiša taisnē nokodu divus konkurentus. Stafeti nodevu 92. pozīcijā ar 114. etapa rezultātu, zaudējot mazliet vairāk kā minūti labākajam laikam. Kopumā noskrēju mazliet ātrāk kā pirms pāris mēnešiem 10Milā, kas liek domāt, ka nemaz tik vājš vēl neesmu, un trīs nedēļu treniņplāns nepalika bez rezultāta.
Lietus tā arī nenorimās, kluba telts zemi kāja dubļu vanna, un vienīgais sausais apģērbs, ko pārvilkt pēc dušas, bija īsās bikses. Nebija viegli rast prieku izmirkušajā arēnā, bet noteikti bija pusotras stundas kartē vērts.