Pāriet uz galveno saturu

Zīmēšana, KMR darbnīca un paziņu kāzas

Pāris nedēļas biju aizrāvies ar orientēšanās kartes zīmēšanu. Apņēmos uzzīmēt diezgan lielu gabalu, tāpēc praktiski katru darba dienu 3-5 stundas pavadīju mežā, plus vēl digitalizēšana atvērtā koda programmā. Līdz Vaivaru Balvai, protams, nesanāca visu iecerēto iezīmēt, taču plānoju līdz vasaras beigām orientēšanās karšu datubāzē reģistrēt savu pirmo karti. Iepaticies zīmēt.
Piedalījos četru dienu seminārā-darbnīcā par kodolu magnētiskās rezonanses spektroskopijas pielietošanu organisko vielu struktūranalīzē arī cietā agregātstāvoklī. Grupa no Lionas diezgan saprotamā veidā izklāstīja gan teorētiskās atšķirības, gan praktiskās detaļās, salīdzinot metodi ar ierastajiem šķīdumiem. Nodarbības bija lielisks turpinājums pavasarī apgūtajam KMR II kursam Upsalā. Visvairāk patika pēdējā diena, kad pie datora tika risināta proteīna struktūra, ar ko saskāros pirmo reizi.
Vienu dienu aizbraucu uz Tārkšu apkārtni, kur meža vidū norisinājās tradicionālie vasaras orientēšanās svētki. Noskrēju divas distances, kaut arī spēks un ātrums pietika vien pusei, bet beigās tāpat ar BZ un ZG tikām pie kliņģera par trešo vietu jauktajā stafetē. Patiesība tikai gribēju satikt draugus, novērtēt federācijas pēdējā laika lielāko investīciju - lielo ekrānu, padejot pie skatuves.
Uz pjedestāla
Šogad uz Salacgrīvu nebraucu. Dita jau ziemā spītējās, ka esam ielūgti uz draugu draugu kāzām un viss pārējais ir mazsvarīgs. Samierinājos, ka ilgtermiņā tā principā ir neizbēgama parādība, un veikli pārdevu savas festivāla biļetes. Nezināju, kā rīkoties kāzās, kurās pazīsti precīzi trīs draugus, taču pēc JT padoma centos izspiest maksimumu no savām sociālajām spējam, iesaistoties visās spēlēs un iepazīstoties ar pēc iespējas vairāk viesiem. Tāpat varu ieteikt dejot no pirmā līdz pēdējam valsim, un gulēt iet tikai pēc saullēkta. Kopumā kāzas ar vērienu - muiža, cūka uz iesma, atvērtais bārs, salauzta grīda un beigās izpirkta līgava.
Nākamnedēļ ar Ditu laižam atvaļinājumā uz dienvidiem (Horvātija, Itālija). Pēc tam augustā pieteicos RTU vasaras skolai, un tad jau 1. septembrī uz Cīrihi.
Jāņos

Komentāri

Šī emuāra populārākās ziņas

Zelta distance

Viens nu ir skaidrs, esmu pietuvojies fiziskās formas virsotnei tik tuvu, kā vēl nekad. Tam ir arī loģisks izskaidrojums, Francijas orientēšanās sešdienas pacēla manas tehniskās spējas nebijušos augstumos, padzīvošanās pa augstkalni stipri atvieglojusi skābekļa apriti sistēmā un pāris kvalitatīvi ātruma treniņi to salika kopā ar lidojošām sajūtām, lai Latvijas čempionātā vidējā distancē izcīnītu savu pirmo zelta medaļu. Bet pēdējās dienas pirms čempionāta noteikti nebija pašas saulainākās manā dzīvē, un pirms starta nekas neliecināja par to, ka jau pie septītā kp iekrāšu vairāk kā pusotras minūtes pārsvaru pār tuvākajiem sekotājiem. Ļoti iespējams tieši sākums bija panākuma atslēga. Pēc lietainā starta uzņēmu ārprātīgi ātru tempu, reti skatījos kartē, vairāk zem kājām, daudzās vietās riskēju, punktus ņemot rupji  pierē. Pēc septītā kp beidzu ticēt veiksmei un vairāk iedziļinājos kartē. Loģiski, ka nokritās arī temps. 9. kp iespējams uzbakstīju par ilgu, un pēc tā uzradās Krītīņs....
Botānika vienkārši man nepatīk. Visas tās miljons dzimtas, kas pilsētas bērniem būtu jāzina uz CE - murgs. Kā ko tādu var vispār mēģināt iemācīties, ja tauriņzieži neizskatās pēc tauriņiem un kailsēkļu mikrogametofīts izskatās pēc kosmodroma. Nē, šitos jokus es laižu garām un ceru, ka jūnijā neko daudz no manis necentīsies izspiest. Bet ja ne par pirmdienas vakaru, tad šodien kačalkā atklājās sekas labās rokas lūzumam. Man ir pamatīgi atrofējušies rokas muskuļi, kas galīgi nenozīmē neko labu. Bet cilāt kājas pāri barjerām gan nav nekāda problēma. Liekas, ka fizikas stundas sāk iekarot līdzīgu stāvokli kā latviešu valoda pirms diviem gadiem. Šodienas kontroldarbs bija izcili smieklīgs. Un ir arī grūti izstāstīt kāpēc, jo vidējais līmenis ir zem katras kritikas. Bet visam pāri stāv respekts pret skolotāju. Rakstot paralēli aiz loga skatos, kā deg kaimiņu šķūnis piķa melnā tumsā. Skats iespaidīgs. Maizītes sasmērētas, biļetes izdrukātas, pase somā un šokolāde kabatā. Pēc 18 stundām es ceļ...

Trenitalia

Visas lielās lietas rodas pašas no sevis. Kādu vakaru Ungārijā apskatu telefonu un ieraugu sms ar ziņu: ''Brauksi uz Chamonix?''. No tēva, protams. Izrādas šie vakarā sēžot pie tv izlēma aizlaist uz alpiem šovakar. Es jau ar neko daudz nedomājot un saku iztēloties iespējas pievienoties viņiem. Problēma bija tāda, ka mūsu ceļi nekā nekrustosies, un man būs vien pašam jātiek līdz galam. Uzreiz iedomājos, ka jāpārvietojas ar vilcienu, jo to nu es gribēju izmēģināt jau sen. Man galīgi nebija talanta atrast kkādus sarakstus un iespējamās izmaksas par dzelzceļa tīklu Eiropā. Tātad bija jāimprovizē. Pa galvu visu laiku maisījās Eiropas karte, un mēģināju iztēloties maršrutu. Eurotrips sākās uz Ungārijas un Slovākijas robežas, kur nostopēju Škodu. 150km līdz ciemam, kas ir puseceļā līdz Budapeštai. Diezgan nomaļa vieta, un pietur tikai reģionālie vilcieni. Tad 2h kratījos 100km līdz Budapest, tuvākā ārvalstu vilcienu pieturvieta. Pirmo reizi ieraudzīju tik lielu un greznu satci...