Atvaļinājums Grado

Ar īso frizūriņu kempingā

Pusotrā dienā ar busiņu aizbraucām pa Austrumeiropas maģistrālēm līdz Austrijas pašiem dienvidiem, kur ielaidu Ditu sarežģītākajā orientēšanās distancē, kādu līdz šim bija veikusi. Tā kā sacensību organizatori nepiedāvāja vakantas vietas, pēc pirmās dienas nolēmām kalnus pamest un pa taisno doties uz itāļu pilna servisa pludmales kempingu pie Grado, kur pavadījām turpmākās 6 naktis.

Triestē kā ērglis

Ķer krabīšus

Ar līdzpaņemtajiem velosipēdiem pirmajā vakarā aizbraucām uz vecpilsētu nosvinēt vārda dienu. Novērtējām kūrorta smalkākās pludmales, nekustamos īpašumus, pirms ekonomiskās krīzes iesāktos projektus un tūristu lamatas. Pēc saulrieta kanālmalā pasūtījām picu. Pica principā bija arī otrs populārākais pamatēdiens aiz saldējuma.
Pa dienu stundām dzīvojāmies pa baseinu vai pludmali, ietonējot ādu un izklaidējot brāli. Kad zvilnēšana saulē apnika, divatā aizbraucām uz Istras pussalu Horvātijā. Tur jūra zilāka un kur vairāk, ko redzēt, zem ūdens. Pa ceļam piestājām ostas pilsētā Triestē iedzert kapučīno un nofotografēties.
Horvātijā vizinājāmies pa piekrastes pilsētiņām, apstājāmies mazāk apdzīvota pludmalē snorkelēt, uzņēmām pāris foto portretus, lielos daudzumos uz ielas patērējām svaigu saldējumu, atpakaļceļā Itālijas ceļmalā nopirkām nāvīgi garšīgu arbūzu, melones un persikus, kas tik tikko izvesti no dārza.

Pamatēdiens

Vienu dienu ar velosipēdiem izlaidām arī lielāku loku pa Friuli kanālu un labības lauku labirintu lagūnā.

Uz asiem akmeņiem

Huligāni

Mājupceļā uz pusotru dienu piestājām Slovēnijas Alpu ciematā Bovec (~400 m vjl.). Nebijām plānojuši neko iespaidīgu, jo kartē vienkārši izvēlējos punktu, kas būtu ērti sasniedzams ar auto, info centrā palūdzam naktsmājas, un iztēlojāmies vieglu pastaigu pa kalnu taku pirms garā mājupceļa. Izrādījās, ka ciemats atrodas populāras kalnu upes krastā, kurā nepārtraukti tiek praktizēti dažādi ekstrēmie ūdens sporta veidi, tāpat blakus atrodas sporta lidlauks, un ciema centrālais laukums ir apsēsts ar ekstrēmo sporta veidu aģentūrām. Pāris no tām arī apstaigājām, interesēja raftings, taču līdz laivai tā arī netikām, jo bijām aizņemti kalnos. Pēc tam, kad acumirklī tikām pie lētiem apartamentiem, labākam miegam pēc vakariņām nolēmām pakāpties 700 m uz augšu pa tuvāko taku. Protams, mazliet pārvērtējot laiku un tempu, lejupceļu nācās veikt jau pa tumsu, taču paspējām redzēt iespaidīgos trošu nobraucienus un svaigi renovēto pacēlāju, kuru bija jāatver jau vasaras sākumā.

Parastais ilgi un grūti

Nākamajā rītā pie brokastu galda plānojām garāku pārgājienu visai dienai apkārt pa logu redzamajai virsotnei. Gatavojāmies uz visu dienu kalnā, līdzi ņemot musli batoniņus, maizītes, ūdeni un foto kameru. Līdz augstākajam maršruta punktam kalnu pārejā pirmo kilometru pakāpāmies diezgan raiti, un pēc gleznainām pusdienām bijām gatavi doties lejup, lai varbūt vēl paspētu uz pēcpusdienas raftinga nobraucienu, taču mūsu plānus izjauca paziņojums, ka taka ir slēgta zemes nogruvuma dēļ. Nogruvums dabā izskatījās gana baismīgs, lai uz savu prātu nemēģinātu to tomēr šķērsot. Gribējām apiet nogruvumu pa pretējo kalna nogāzi, taču pēc stundas maldīšanās pa nogāzi atdūrāmies pret klints malu, un nācās atgriezties sedlos. Pa to laiku mūs panāca KL vadītā ekspedīcija, ar kuru kopā pieņēmām lēmumu kāpt lejā pa vienīgo marķēto taku uz citu ieleju, kas veda pa PPK frontes līniju. Līdz ar tumsu nonācām lejā ciematā tālu no mājām, kur pēc vareni garda saldējuma ar autobusu atgriezāmies naktsmājās. Laiks un spēks citām aktivitātēm vairs neatlika, tāpēc spriedām, ka noteikti šeit jāatgriežas nākamvasar, vēlams ar velosipēdiem un laivu.

Daži Laķi

Pēc ceļojuma vasara jūtami norimusi. Vēl 3 nedēļas pa Jūrmalu, un tad 1.septembrī lidoju uz Cīrihi apmaiņas programmā, lai arī dzīves vietu neesmu atradis.