Pāriet uz galveno saturu

Istaba Cīrihē

Atlikušo gadu savam ķīmijas maģistram studēšu Cīrihes ETH kā apmaiņas students. Lai arī mācības sākās tikai vakar, Šveicē ierados jau 1. septembrī ar nodomu atrast pienācīgu pajumti un piedalīties pirmssemestra pasākumos. Lidmašīnā līdzi ņēmu arī velosipēdu, kas ir ievērojami lētāk, kā iegādāties to uz vietas. Pirmo nakti pavadīju Cīrihes jauniešu hostelī, kas kalpoja par labu bāzes vietu tālākām pilsēta dzīvokļa medībām, kas tieši pirms studiju sākuma ir visnežēlīgākās. Sākums nebija daudzsološs, proti, no 20 istabu sludinājumu vēstulēm atbildēja tieši 2, ar kuriem uzreiz arī sarunāju tikšanos pirmajā vakarā. Pirmo atmetu tīri uz emocijām, bet par otro, kaut arī īres maksa pārsniedza vēlamo budžetu, pēc iepazīšanās vakariņām uz balkona ar skatu uz pilsētu nolēmu, ka varbūt ir vērts mazliet pārmaksāt un pietaupīt rūpes vismaz pirmajam mēnesim. Tad pievērsos apkārtnes iepazīšanai ar velosipēdu, izbraukājot tuvākos pakalnus, milzīgo kampusu un tūristu lamatas. Tāpat turpinājum meklēt pajumti arī turpmākajiem mēnešiem, nosūtot pāri pa 80 vēstulēm un staigājot pa intervijām, kas pāris dienās vainagojās ar rezervētu istabu arī oktobri. Tā kā ārzemēs istabu meklēju istabu jau trešo reizi (pirmās divas bija Bāzelē un Upsalā), tad šoreiz to uztvēru diezgan bezpersoniski un pārsteigumi izpalika.
Pēc universitātes ofisa apmeklējuma tapa skaidrs, ka esmu atstāts aiz strīpas (gaidīšanas sarakstā) cerētajiem adaptācijas pasākumiem universitātē pirms studiju sākuma (19.09). Atbrīvojās veselu 11 brīvu dienu logs. Uzreiz iedomājos, ka varētu kaut kur aizbraukt uz ilgāku laiku, taču, tā kā neesmu sajūsmā par individuālu ceļošanu, nolēmu, ka visvērtīgāk būtu vienkārši braukt atpakaļ uz Latviju. Tas izrādījās arī gana lēti, jo pirmo reizi dzīvē izmantoju mašīnas dalīšanas rīku, lai pārbrauktu pāri Alpiem uz Ryanair bāzi Bergamo, nakti pavadīju lidostā uz līdzpaņemtā matracīša un no rīta ar 50 EUR biļeti jau lidoju uz Rīgu. Atpakaļ uz Šveici pēc 7 dienā atveda vecāki ar auto.
Mājās pievērsos savam bioreaktora projektam, kas pašam par pārsteigumu arī beigās strādāja. Tas gan ir atsevišķs stāsts, kuram pašlaik man nav laika. Sākušās studijas.

Komentāri

Šī emuāra populārākās ziņas

Zelta distance

Viens nu ir skaidrs, esmu pietuvojies fiziskās formas virsotnei tik tuvu, kā vēl nekad. Tam ir arī loģisks izskaidrojums, Francijas orientēšanās sešdienas pacēla manas tehniskās spējas nebijušos augstumos, padzīvošanās pa augstkalni stipri atvieglojusi skābekļa apriti sistēmā un pāris kvalitatīvi ātruma treniņi to salika kopā ar lidojošām sajūtām, lai Latvijas čempionātā vidējā distancē izcīnītu savu pirmo zelta medaļu. Bet pēdējās dienas pirms čempionāta noteikti nebija pašas saulainākās manā dzīvē, un pirms starta nekas neliecināja par to, ka jau pie septītā kp iekrāšu vairāk kā pusotras minūtes pārsvaru pār tuvākajiem sekotājiem. Ļoti iespējams tieši sākums bija panākuma atslēga. Pēc lietainā starta uzņēmu ārprātīgi ātru tempu, reti skatījos kartē, vairāk zem kājām, daudzās vietās riskēju, punktus ņemot rupji  pierē. Pēc septītā kp beidzu ticēt veiksmei un vairāk iedziļinājos kartē. Loģiski, ka nokritās arī temps. 9. kp iespējams uzbakstīju par ilgu, un pēc tā uzradās Krītīņs....
Botānika vienkārši man nepatīk. Visas tās miljons dzimtas, kas pilsētas bērniem būtu jāzina uz CE - murgs. Kā ko tādu var vispār mēģināt iemācīties, ja tauriņzieži neizskatās pēc tauriņiem un kailsēkļu mikrogametofīts izskatās pēc kosmodroma. Nē, šitos jokus es laižu garām un ceru, ka jūnijā neko daudz no manis necentīsies izspiest. Bet ja ne par pirmdienas vakaru, tad šodien kačalkā atklājās sekas labās rokas lūzumam. Man ir pamatīgi atrofējušies rokas muskuļi, kas galīgi nenozīmē neko labu. Bet cilāt kājas pāri barjerām gan nav nekāda problēma. Liekas, ka fizikas stundas sāk iekarot līdzīgu stāvokli kā latviešu valoda pirms diviem gadiem. Šodienas kontroldarbs bija izcili smieklīgs. Un ir arī grūti izstāstīt kāpēc, jo vidējais līmenis ir zem katras kritikas. Bet visam pāri stāv respekts pret skolotāju. Rakstot paralēli aiz loga skatos, kā deg kaimiņu šķūnis piķa melnā tumsā. Skats iespaidīgs. Maizītes sasmērētas, biļetes izdrukātas, pase somā un šokolāde kabatā. Pēc 18 stundām es ceļ...

Trenitalia

Visas lielās lietas rodas pašas no sevis. Kādu vakaru Ungārijā apskatu telefonu un ieraugu sms ar ziņu: ''Brauksi uz Chamonix?''. No tēva, protams. Izrādas šie vakarā sēžot pie tv izlēma aizlaist uz alpiem šovakar. Es jau ar neko daudz nedomājot un saku iztēloties iespējas pievienoties viņiem. Problēma bija tāda, ka mūsu ceļi nekā nekrustosies, un man būs vien pašam jātiek līdz galam. Uzreiz iedomājos, ka jāpārvietojas ar vilcienu, jo to nu es gribēju izmēģināt jau sen. Man galīgi nebija talanta atrast kkādus sarakstus un iespējamās izmaksas par dzelzceļa tīklu Eiropā. Tātad bija jāimprovizē. Pa galvu visu laiku maisījās Eiropas karte, un mēģināju iztēloties maršrutu. Eurotrips sākās uz Ungārijas un Slovākijas robežas, kur nostopēju Škodu. 150km līdz ciemam, kas ir puseceļā līdz Budapeštai. Diezgan nomaļa vieta, un pietur tikai reģionālie vilcieni. Tad 2h kratījos 100km līdz Budapest, tuvākā ārvalstu vilcienu pieturvieta. Pirmo reizi ieraudzīju tik lielu un greznu satci...