Pēdējos divus mēnešus dzīvoju studentu kopmītnēs, kas ērti atradās piecu minūšu attālumā no campusa, un par kurām maksāju uz pusi mazāku īres maksu par vidējo. Taču šim vienreizējam piedāvājumam bija arī savs trūkums, īres līgums beidzās četras dienas pirms lidojuma uz Rīgu. Brīdī, kad noslēdzu līgumu, biju pilnīgi pārliecināts, ka kaut ko 4 naktīm jau sev atradīšu, un galu galā nav jau pirmā reize, kad nāktos dzīvot uz kofera. Varētu teikt, ka vēl joprojām ticu tam scenārijam, ka vienmēr var palikt hostelī, netīšām uzrakt pēdējā brīža sludinājumus, uzsēsties paziņām vai ielīst alā. Tā kā neviens no minētajiem šoreiz nestrādāja, iedomājos naivi publicēt savas vēlmes arī Cīrihes couchsurfing grupā. Pašam par pārsteigumu atsaucās 3 rūdīti dīvānu īpašnieki. Lai arī profilu izveidoju pirms vairākiem gadiem, nekad vēl pa īstam šo avantūrisko ceļotāju izmitināšanas servisu lietojis nebiju, galvenokārt drošības apsvērumu dēļ. AR vēl papildus komentēja, ka tā drīzāk ir vienas nakts attiecību sabiedrība.
Neskatoties uz to, nospriedu, ka Cīrihē saistošie riski būtu mazāki kā citās Eiropas pilsētās, un tas varētu būt vismaz to 200 EUR vērts, kurus maksātu par hosteli.
Sarunāju 2x pa divām naktīm mazos dzīvokļos Cīrihes centrā pie vientuļiem šveiciešiem (viens ap 30, otrs ap 50), kuri līdz šim ir uzņēmuši ap simtu ceļotāju un profilā sakrājuši gana daudz pārliecinošu atsauksmju. Pirmajās naktīs ierādīja mazu laukumiņu viesistabā uz matrača, otrajās naktsmājās pat atsevišķu istabu. Vakariņās apspriedām, cik līdzīgas vai atšķirīgas ir mūsu dzimtenes, dalījāmies iespaidos par dzīves spilgtākajiem notikumiem. Neiztiku arī bez tradicionālā fondue, labas tējas un svaigas pastas. Pirms naktsmiera devāmies naksnīgā velotūrē pa nepopulāru maršrutu, apskatot iespaidīgākos Ziemassvētku rotājumus pilsētā.
Lai arī nakšņot mājīgā dzīvoklī Cīrihes centrā varētu šķist diezgan pievilcīgi, taču morāli un fiziski, protams, tas tomēr prasa daudz lielāku piepūli kā tradicionālās naktsmītnes. Nepārtraukta komunicēšana, uzmanība, piesardzība un izvairīšanās no neveiklām ētikas atšķirībām prasa zināmu izturību. Couchsurfing noteikti nav atpūta.
Neskatoties uz to, nospriedu, ka Cīrihē saistošie riski būtu mazāki kā citās Eiropas pilsētās, un tas varētu būt vismaz to 200 EUR vērts, kurus maksātu par hosteli.
Sarunāju 2x pa divām naktīm mazos dzīvokļos Cīrihes centrā pie vientuļiem šveiciešiem (viens ap 30, otrs ap 50), kuri līdz šim ir uzņēmuši ap simtu ceļotāju un profilā sakrājuši gana daudz pārliecinošu atsauksmju. Pirmajās naktīs ierādīja mazu laukumiņu viesistabā uz matrača, otrajās naktsmājās pat atsevišķu istabu. Vakariņās apspriedām, cik līdzīgas vai atšķirīgas ir mūsu dzimtenes, dalījāmies iespaidos par dzīves spilgtākajiem notikumiem. Neiztiku arī bez tradicionālā fondue, labas tējas un svaigas pastas. Pirms naktsmiera devāmies naksnīgā velotūrē pa nepopulāru maršrutu, apskatot iespaidīgākos Ziemassvētku rotājumus pilsētā.
Lai arī nakšņot mājīgā dzīvoklī Cīrihes centrā varētu šķist diezgan pievilcīgi, taču morāli un fiziski, protams, tas tomēr prasa daudz lielāku piepūli kā tradicionālās naktsmītnes. Nepārtraukta komunicēšana, uzmanība, piesardzība un izvairīšanās no neveiklām ētikas atšķirībām prasa zināmu izturību. Couchsurfing noteikti nav atpūta.
Komentāri
Ierakstīt komentāru
NU, rauj vaļā!