1. etaps Jukolā

Jukola stafetes Somijas austrumos bija viens no sezonas svarīgākajiem mačiem. Principā sacensībām gatavojos četrus mēnešus, bet tikai nedēļu pirms stafetes pievērsos kārtīgiem orientēšanās treniņiem. Atslēgas treniņi bija tehniska nakts orientēšanās distance Upsalā un skriešanas ātruma intervāli kopā ar OK Linne puišiem, kur ieguvu ļoti labas sajūtas gaidāmajam 13 km reisam. Vēl pirms mača saēdos makaronus, pasekoju līdzi miega stundām un iepazinos ar pieejamo informāciju par gaidāmo apvidu.

Arēnā ierados vēlu, atlika laiks vien īsai diendusai un vakariņām. Ar 1. etapa speciālistu, JT, uzmetām reisa plānu: tā kā startēju no zemas pozīcijas, garajā posmā līdz K punktam jāapsteidz pēc iespējas vairāk skrējēju, distances laikā nekādā gadījumā neskriet vienam, etapu plānot vadoties pēc drošākās pēdējās piesaistes un taupīt spēkus beigām. Pirms starta salīmēju pēdas, uzsūcu kofeīnu, iesildījos un nostājos uz 548. starta vietas, tālu aiz līderiem un stiprākajiem latviešiem.

 Maģiskās miera sekundes pirms starta zvana pilnībā mobilizēja ķermeni gaidāmajam pārbaudījumam. Acu mirklī absolūts klusums pārvērtās zvērīgā sacīkstē. Neatvēris kartes rulli veikli manevrēju starp simtiem konkurentu, sniedzoties pēc augstākas pozīcijas. Pēc noskrietām 4 minūtēm sasniedzu K punktu un ieskatījos etapā uz 1. kp. Uzreiz bija skaidrs, ka savu punktu paņemšu vadoties pēc robežas, bet līdz tam jāatsēž vagonā, kas ved līdz punkta rajonam. Ja 1. kp paņēmu bez problēmām, tad uz 2. punktu nogāzē mazliet piebremzēju uz drošības pēc paskrēju augstāk apskatīt numuru citam kp. Uz 3. kp izvēlējos neriskēt un izmantot apkārtceļu. Pirmajos 4 km pakāpos par vairāk kā 300 vietām uz 228. pozīciju. 

Spriežot pēc sāncenšu tempa, nojautu, ka esmu tuvu top200. Uz 6. kp neļāvos vagona virzienam uz izkliedes punktiem, bet sekoju horizontālei uz savu pauguriņu. Līdzīgu aukstasinību demonstrēju arī uz 9. kp bez problēmām uzskrienot pareizajam numuram. Satraucos ceļā uz 11. kp, likās, neskrienu virzienā pa līniju. Pēc purva ielasījos akmeņos un atviegloti paņēmu punktu bez raustīšanās, un tikpat ātri aizskrēju bez konkrēta plāna garajā etapā uz 12. kp. Pirmajā mirklī neredzēju alternatīvas skriešanai taisni, tāpēc pirmo pusi etapa akli sekoju diviem pārliecinošiem zviedru orientieristiem. Skatoties kartē uz 12. kp rajonu sāku nervozēt, jo nevarēju saskatīt nevienu pārliecinošu orientieri pirms punkta, ko izmantot par labu pēdējo piesaisti. Sākumā iedomājos skriet punktā no kreisās puses, taču beigās nolēmu sekot dažiem kompanjoniem pa labo ceļu, un vairākus simtus metru skriet traversā pa sliktas skrienamības izcirtumu, cenšoties piefiksēt dažādus mikro objektus. Uzskatu, ka man paveicās, uztverot balto purviņu pirms punkta. Uzņēmos iniciatīvu un it kā izcēlu punktu prāvajam vagonam, kas bakstījās īsi pirms mērķa. Tīri paņemts 13. punkts ļāva pacelties uz 200. vietu.

Ceļā uz 14. kp iekļuvu barā ar desmitiem haotiski skrienošiem konkurentiem, kas acīmredzot zaudēja laiku. Satiku arī pārīti nomaldījušos tautiešu, kuriem gan nespēju palīdzēt, taču spriedu, ka esmu tuvu labāko divsimtniekam, un motivēju sevi nezaudēt labo plūdumu. 14. kp paņēmu vadoties pēc šosejas austrumos, kamēr īsajā ceļā uz 15. kp izmantoju tikai kompasu. Viens no amizantākajiem etapiem distancē bija 16. kp, kur etapa vidū, vienatnē liecot kalnu, nonācu pie diviem klajumiem, kurus nolasīju tikai pēc tam, kad ieklausījos daiļajā slāvu orientieristu leksikā. Punktu paņēmu pamatīgā barā, kuru, spriežot pēc starplaikiem, biju pieķēris, pateicoties bez problēmām veiktiem iepriekšējiem etapiem.
Pēkšņi apzinājos, ka līdz finišam atlikuši 3 kontrolpunkti, un nospriedu, ka vairs nav ko taupīties. Bet labi, ka neaizmirsu vēl pēdējo reizi ieskatīties kompasā ceļā uz 17. kp, kurš izrādījās liktenīgs vairākiem meistariem, un varēja maksāt sāpīgas minūtes. Pēc izlabota virziena ieraudzīju cerēto akmeņu pāri un vēl desmitiem lukturu ap to. Sasniedzu prizmu, iecirtu atzīmi kartiņā un metos arēnas skaļruņu virzienā. Divos etapos apspēlēju 20 komandas.
Pēdējo 2 km krosā pulveris likās gaužām slapjš. Uz ceļa ar skaudību noskatījos, kā garām paskrien daži juniori, kamēr pats apsteidzu vien pāris skrējējus. Finiša taisnē tomēr saņēmos goda sprintam prožektoru gaismā un apspēlēju pārīti konkurentu pirms nodevu stafeti JT otrajā etapā.
Finišēju 161. vietā, līderiem zaudējot 12 minūtes jeb apmēram minūti uz kilometru, ar ko biju patiesi apmierināts, un nevarētu teikt, ka cerēju ko labāku. Pieļautās tehniskās neprecizitātes distancē drīzāk kalpoja drošībai neiepīties lielākās kļūdās, nekā laika zaudējums, tāpēc uzskatu, ka distanci veicu gludi. Arī fiziski jutos ļoti labi, vidējais temps likās atbilstošs sagatavotībai, kas ar katru gadu gan sarūk, bet bija vērts krāt vismaz tās 5-6 h treniņstundas nedēļā pēdējo četru mēnešu garumā. Noteikti viena no visaizraujošākajām un labākajām orientēšanās stafetēm līdz šim.

Draugu pamudināts, pieteicos Kāpai mēneša beigās. Redzēs, vai pietiks izturības trīsdienu orientēšanās sacensībām elites grupā.