Jāsaka, ka biju vīlies pēc Red Hot Chilly Peppers koncerta Lucavsalā. Tā kā koncerta teritorijā ieradāmies dažas stundas pirms sākuma, tad viena no laika īsināšanas nodarbēm bija FBI rīkotā pasākuma salīdzināšana ar trīs dienu mūzikas festivālu Salacgrīvas Zvejnieku parkā.
Pirmais, kas iecirtās acīs, bija sabiedrības atšķirības, Rīgas mikrorajonu pamatiedzīvotāji pretstatā Baltijas hipster jaunatnei un ģimenēm. Pirms koncerta uzkrāto sajūsmu varēja ātri aizmirst, galvenokārt, diametrāli pretējās savstarpējās sapratnes un pieklājības normu dēļ.
Salacgrīvā vairāku mākslinieku uzstāšanās
Tāpat mūzikas pasākumiem nepieradinātā publika tā vien gaidīja brīdi, kad pēc iespējas lielāku daļu iemūžināt draņķīgā video materiālā, kamēr Positivus nepacietīgos atturēja no telefona izstiepšanas virs galvas, skaidri ziņojot, ka viss kultūras saturs pēc pasākuma būs skatāms televīzijā.
Nevaru nepieminēt primitīvos skatuves gaismošanas risinājumi, kurus tā arī nepapildināja neviens specefekts piparu koncertā. Varbūt tāds iespaids radās pēc futūristiskas un līdz sīkām niansēm noslīpētas gaismas un skaņas kompozīcijas Alt-J priekšnesumā nedēļu iepriekš, bet no Baltijā vadošās gaismas un skaņas tehniķu brigādes gaidīju vairāk.
Nav jau viegli tā absolūti salīdzināt, taču stipri viduvējs 90 minūšu retrospektīvs vēstījums atmiņā ilgi, šķiet, nepaliks.
Nav tā, ka galīgi nepatika. RHCP patīkami pārsteidza ar vareniem ģitāristu solo un, piemēram, I Wanna Be Your Dog kaverversiju, bet pietrūka Otherside un vēl pārītis radio gabali. Tā kā biļetes cena viena, tad jāsaka, ka leģendāras funk rokgrupas status, manuprāt, neatspēkoja Positivus piedāvāto jaunās mūzikas programmu.
Par trīsdienu festivālu gribēju atzīties, ka visvairāk uzrunāja The Lumineers priekšnesums. Visdrīzāk, tieši īsts amerikāniskais tēls un aktīvā darbība uz lielās skatuves radīja desmitiem atmiņā paliekošus momentus, kurus varēs nākamos mēnešus atcerēties, klausoties Denveras folkroka grupas ierakstus. Tā tas bija pēc Glastonberijas festivāla, kad pirmo reizi dzirdēju James Bay koncertu.
Šis bija mans pirmais festivāls, kurā nebiju ierobežots ar vecāku piešķirto budžetu, tāpēc bez mūzikas programmas atļāvāmies baudīt apķērīgākos valsts ēdinātāju piedāvājumu parka kāpās. Mani jaunatklājumi bija Čarlstona burgeri un Rūjienas saldējuma lodītes.
Nākamajā rakstā par veco un jauno dzīvi
Pirmais, kas iecirtās acīs, bija sabiedrības atšķirības, Rīgas mikrorajonu pamatiedzīvotāji pretstatā Baltijas hipster jaunatnei un ģimenēm. Pirms koncerta uzkrāto sajūsmu varēja ātri aizmirst, galvenokārt, diametrāli pretējās savstarpējās sapratnes un pieklājības normu dēļ.
Salacgrīvā vairāku mākslinieku uzstāšanās
Tāpat mūzikas pasākumiem nepieradinātā publika tā vien gaidīja brīdi, kad pēc iespējas lielāku daļu iemūžināt draņķīgā video materiālā, kamēr Positivus nepacietīgos atturēja no telefona izstiepšanas virs galvas, skaidri ziņojot, ka viss kultūras saturs pēc pasākuma būs skatāms televīzijā.
Nevaru nepieminēt primitīvos skatuves gaismošanas risinājumi, kurus tā arī nepapildināja neviens specefekts piparu koncertā. Varbūt tāds iespaids radās pēc futūristiskas un līdz sīkām niansēm noslīpētas gaismas un skaņas kompozīcijas Alt-J priekšnesumā nedēļu iepriekš, bet no Baltijā vadošās gaismas un skaņas tehniķu brigādes gaidīju vairāk.
Nav jau viegli tā absolūti salīdzināt, taču stipri viduvējs 90 minūšu retrospektīvs vēstījums atmiņā ilgi, šķiet, nepaliks.
Nav tā, ka galīgi nepatika. RHCP patīkami pārsteidza ar vareniem ģitāristu solo un, piemēram, I Wanna Be Your Dog kaverversiju, bet pietrūka Otherside un vēl pārītis radio gabali. Tā kā biļetes cena viena, tad jāsaka, ka leģendāras funk rokgrupas status, manuprāt, neatspēkoja Positivus piedāvāto jaunās mūzikas programmu.
Par trīsdienu festivālu gribēju atzīties, ka visvairāk uzrunāja The Lumineers priekšnesums. Visdrīzāk, tieši īsts amerikāniskais tēls un aktīvā darbība uz lielās skatuves radīja desmitiem atmiņā paliekošus momentus, kurus varēs nākamos mēnešus atcerēties, klausoties Denveras folkroka grupas ierakstus. Tā tas bija pēc Glastonberijas festivāla, kad pirmo reizi dzirdēju James Bay koncertu.Šis bija mans pirmais festivāls, kurā nebiju ierobežots ar vecāku piešķirto budžetu, tāpēc bez mūzikas programmas atļāvāmies baudīt apķērīgākos valsts ēdinātāju piedāvājumu parka kāpās. Mani jaunatklājumi bija Čarlstona burgeri un Rūjienas saldējuma lodītes.
Nākamajā rakstā par veco un jauno dzīvi
Komentāri
Ierakstīt komentāru
NU, rauj vaļā!