Pirmās nedēļas bažas

Šomēnes pārcēlos uz dzīvi Cīrihē. Nav tā, ka esmu baigā sajūsmā. Varbūt pārāk pieradu pret latviešu valodas vai kopdzīves, vai varbūt fantastiskais atvadu vakars ar draugiem īsi pirms aizbraukšanas iedvesa pamatīgu vientulību jaunajā dzīvesvietā. Pēdējo reizi tik skumji jutos, uzsākot praksi Bāzelē īsi pēc bakalaura diploma saņemšanas, un ilga vairākas nedēļas. Tobrīd sajūtas bija pilnīgi adekvātas, ņemot vērā, ka 23 gadus nebiju pametis dzimteni ilgāk kā nedēļu, bet beigās tās izdevās racionalizēt un tikt pāri. Savukārt, tagad liekas, ka varbūt esmu kļūdījies. Samulstu, vai lēmums pamest Latviju un doktorantūras ieguvumi ilgtermiņā atspēko cilvēciskas vajadzības īstermiņā.

Darbakakts

Esmu parakstījis darba līgumu kā zinātniskais asistents mikrobioloģijas institūtā uz vienu gadu. Lai arī pats to pozicionēju kā pašsaprotamu, patiesībā, kvalificēšanos tik prestižas augstskolas doktorantūras programmā neviens man tā nedāvinās. Lai sauktu sevi par filozofijas doktora kandidātu, sākumā būs jāiztur konkurss, kurš pieprasa profesora rekomendāciju un izcilas atzīmes maģistra līmenī. Par pirmo neuztraucos. Par otro, mani mācību priekšmetu vērtējumi noteikti ir zemāki, kā to varbūt cer komisija. Tāpēc par palikšanu laboratorijā vēl būs jāpacīnās, un tad arī būs lieliska iespēja pilnvērtīgi izsvērt, vai palikšana Šveicē ir tas, ko vēlos vairāk par visu pārējo dzīvē!

Tā kā vasarā šeit ir vareni karsts, gandrīz katru dienu ar kolēģiem dodos uz upi nopeldēties. Straujā upē mazliet citādāk un noteikti jautrāk kā Rīgas līcī. Iegādājos arī piepūšamo laivu, lai dotos garākā nobraucienā Cīrihē un citur Šveicē, kas šeit, izrādās,ir ļoti populāra atrakcija karstās dienās.