Jaunķemeru nakts

Mēneša pašā sākumā organizēju Ozona orientēšanās treniņu Jaunķemeros. Plānojot distances, pie reizes pakoriģēju arī pašu karti. Ja Vaivaru Balvas vajadzībām karti zīmēju 1:5000 mērogā, tad Ozona nakts treniņu seriālam palielināju līdz 1:7500. Lai uzlabotu kartes lasāmību, izdzēsu virkni sīku detaļu. Treniņā startēja vairāk kā 20 dalībnieki, no kuriem vairums šeit orientējās pirmo reizi, tāpēc beigās bija interesanti dzirdēt atsauksmes par karti, distanci un apvidu. Skaidrs, ka jāturpina ģeneralizēt un saprotamāk izzīmēt paralēlās vigas, kamēr liedags un taku tīkls ir vairāk vai mazāk saprotams. Rezultāti Ozona mājaslapā. 

Iespējams, viena no vispriecīgākajām ziņā šogad ir, ka pirmo reizi mans vārds parādīsies indeksētā zinātniskajā žurnālā. Beidzot tika apstiprināta zinātniskā publikācija, pie kuras gatavošanas strādāju arī es. Drīzumā pētījums tiks nodrukāts un publiski pieejams, tad arī sīkāk iztirzāšu savu ieguldījumu.

Šoziem ar Ditu pievienojāmies ģimenes tradicionālajam braucienam uz Austrijas Alpiem, kur jau iepriekšējā vasarā izvēlējos brīvdienu māju Oetztal ielejā, kilometru virs jūras. Pavizinājāmies gan ar sniega dēļiem pa nogāzēm, gan ar distanču slēpēm apsnigušajos laukos. Saulainākajā dienā izgājām pārgājienā ar termosu un fotoaparātu. Pēc sniegpilnās nedēļas kalnos atgriezos Cīrihē, kur par ziemu liecina vien pustukšās āra velo novietnes.

Atgriežoties laboratorijā, pirmajās gada nedēļās esmu paveicis neticami maz. Tā vietā, lai veiktu eksperimentus, darba laiku veltīju prezentācijas gatavošanai un mācībām eksāmenam. Un vēl saķēru kaut kādu ārprātīgu baktēriju, kas piespiedusi mani mājās jau pēdējās piecas dienas slimojam.

Nu tā, nekas baigi spridzīgs jau nav.