Cik gan svarīga varētu šķist 27. dzimšanas diena? Spriedu, ka šogad dzimšanas dienas svinības mierīgi varētu izlaist. Vēlējos vien uz nedēļas nogali atlidot uz Rīgu, iekost ar Ditu labu burgeru, un varbūt mazliet paslēpot. Nenojautu, ka 16. februāris varētu izvērsties par vienu no neaizmirstamākajām dienām manā dzīvē.
Pirmkārt, dzimšanas dienas rītā uzzināju, ka mans vārds tagad ir lasāms amerikāņu vadošajā zinātniskajā žurnālā. Publikācija ir par pētījumu, pie kura Cīrihē sāku strādāt maģistratūras pēdējā semestrī un sākās doktorantūra.
Pirms gada, kad pirmo reizi tikos ar savu tā laika darba vadītāju, raksta pirmo autoru, jautāju, vai mani pūliņi laboratorijā vainagosies ar rezultātiem kādā indeksētā rakstu krājumā, iztēlojos vien formālu savārstījumu šaurā žurnālā. Tobrīd likās gana svarīgi savu akadēmisko karjeru beigt vismaz ar kaut kādu uzskatāmu liecību zinātnes vēsturē.
Kad uzzināju, ka raksts tiek tēmēts uz Science, sākumā negribēju tam ticēt, un sarunās ar paziņām žurnāla vārdu pat noklusēju, lai neradītu lieku vilšanos, ja tomēr (visdrīzāk) cerības nepiepildās. Un tikai nodrukāšanas dienā, šķiet, pa īstam apzinājos, cik ļoti man paveicās, trāpot īstajā vietā un laikā. Ceļš gan no sākotnējā raksta iesniegšanas brīža līdz nodrukāšanai bija nedaudz garāks, kā sākumā tika cerēts, un arī negaidītiem pārdzīvojumiem pilns. Kad tika saņemti pirmie recenzentu un redaktora jautājumi, raksta aizstāvēšana un rezultātu papildināšana, galvenokārt, tikai uzticēta man. Manāmā steigā bija jāveic vairāki papildus eksperimenti, no kuriem vairums neietilpst ne manas, ne visas laboratorijas kompetencē. Rezultātā izmēģināju līdz šim nezināmas analīžu metodes, ceļoju pa kaimiņu institūtiem, iepazinos ar vairākiem ekspertiem citos zinātnes lauciņos, un īsā laika posmā ieguvu virkni jaunu praktisku iemaņu, piemēram paraugu sagatavošanā, attīrīšanā, hromatogrāfijā. Līdz brīdim, kad bija jāiesniedz galīgā raksta versija, no publikācijai uzdotajiem papildus uzdevumiem laboratorijā spēju izpildīt vien mazu daļu. Vairums jautājumi palika neatrisināti, un tagad kalpo par pamatu manam doktorantūras pētījuma plānam.
Ja piektdienas pirmā puse jau likās laimes un pārsteigumiem pārpilna, tad Ditas noorganizētajā pārsteiguma momentā, atverot istabas durvis un ieraugot istabā kuplu draugu pulku, vairs nezināju ko teikt. Es apmulsu, kā tik daudz prieka var piedzīvot vienā dienā.
Pirmkārt, dzimšanas dienas rītā uzzināju, ka mans vārds tagad ir lasāms amerikāņu vadošajā zinātniskajā žurnālā. Publikācija ir par pētījumu, pie kura Cīrihē sāku strādāt maģistratūras pēdējā semestrī un sākās doktorantūra.
Pirms gada, kad pirmo reizi tikos ar savu tā laika darba vadītāju, raksta pirmo autoru, jautāju, vai mani pūliņi laboratorijā vainagosies ar rezultātiem kādā indeksētā rakstu krājumā, iztēlojos vien formālu savārstījumu šaurā žurnālā. Tobrīd likās gana svarīgi savu akadēmisko karjeru beigt vismaz ar kaut kādu uzskatāmu liecību zinātnes vēsturē.
Kad uzzināju, ka raksts tiek tēmēts uz Science, sākumā negribēju tam ticēt, un sarunās ar paziņām žurnāla vārdu pat noklusēju, lai neradītu lieku vilšanos, ja tomēr (visdrīzāk) cerības nepiepildās. Un tikai nodrukāšanas dienā, šķiet, pa īstam apzinājos, cik ļoti man paveicās, trāpot īstajā vietā un laikā. Ceļš gan no sākotnējā raksta iesniegšanas brīža līdz nodrukāšanai bija nedaudz garāks, kā sākumā tika cerēts, un arī negaidītiem pārdzīvojumiem pilns. Kad tika saņemti pirmie recenzentu un redaktora jautājumi, raksta aizstāvēšana un rezultātu papildināšana, galvenokārt, tikai uzticēta man. Manāmā steigā bija jāveic vairāki papildus eksperimenti, no kuriem vairums neietilpst ne manas, ne visas laboratorijas kompetencē. Rezultātā izmēģināju līdz šim nezināmas analīžu metodes, ceļoju pa kaimiņu institūtiem, iepazinos ar vairākiem ekspertiem citos zinātnes lauciņos, un īsā laika posmā ieguvu virkni jaunu praktisku iemaņu, piemēram paraugu sagatavošanā, attīrīšanā, hromatogrāfijā. Līdz brīdim, kad bija jāiesniedz galīgā raksta versija, no publikācijai uzdotajiem papildus uzdevumiem laboratorijā spēju izpildīt vien mazu daļu. Vairums jautājumi palika neatrisināti, un tagad kalpo par pamatu manam doktorantūras pētījuma plānam.
Ja piektdienas pirmā puse jau likās laimes un pārsteigumiem pārpilna, tad Ditas noorganizētajā pārsteiguma momentā, atverot istabas durvis un ieraugot istabā kuplu draugu pulku, vairs nezināju ko teikt. Es apmulsu, kā tik daudz prieka var piedzīvot vienā dienā.
Komentāri
Ierakstīt komentāru
NU, rauj vaļā!