Līdz gada lielākajam sporta notikumam Cīrihē atlikušas četras dienas. 14 etapu SOLA stafetē startēšu jau otro reizi. Pērn, pateicoties mērķtiecīgiem treniņiem, izdevās ļoti labs skrējiens, un uzrādītais rezultāts pārsteidza ne tikai komandas biedrus, bet arī vairumu kolēģu visā institūtā, par ko pats lepojos ar sevi, un cēla pašapziņu par savām spējām. Bet ne pirmo reizi dzīvē pie sasniegtā tā vienkārši neapstājos. Panākumi tikai uzdzen vēl lielāku izsalkumu pēc vēl augstvērtīgāka rezultāta.
Šogad skriešanas treniņiem piegāju par pakāpi nopietnāk kā pērn. Noskrieto kilometru un stundu ziņā trenējos par aptuveni piektdaļu vairāk. Bez papildus treniņa nedēļā sistemātiski piedomāju arī pie gatavošanās pirms un atjaunošanās pēc treniņa. Sekoju līdzi, vai pietiekami esmu uzņēmis enerģiju, vai fokusa muskuļu grupas ir gatavas gaidāmajai slodzei, un kā ķermenis jūtas kopumā. Savukārt pēc treniņa vēl nopietnāk kā agrāk pieeju staipīšanās sesijai. Tāpat mēģinu izprast, kāda būtu visoptimālākā atpūta pēc spēkus izsmeļoša treniņa, lai nezaudētu darbaspējas ikdienas pienākumu veikšanai, izvairītos no traumām un slimošanas, un lai atliktu laiks un spēks arī izklaidēm.
Protams, uzmanību jāpievērš arī uzturam. Pieminēšu dažus paradumus, kas gādā par zināmu līdzsvaru ķermenī trenējoties.
Pirmkārt, žāvēti augļi un rieksti ir mana uzkodu un našķu primārā izvēle. Izveidojusies pārliecība, ka tie ir vispateicīgākie saldumi, kad runa ir par fiziskās formas uzturēšanu.
Otrkārt, ēdienreizēs vienmēr pēc iespējas vairāk patērēju dārzeņus, šajā sezonā pārsvarā salātus un pākšaugus, kas kalpo par avotu patērētajiem vitamīniem, mikro un makro elementiem. Pēc intensīvākiem un muskuļus noārdošiem treniņiem palielinu proteīnu īpatsvaru ēdienā, piemēram, pupiņām, gaļu vai piena produktiem.
Treškārt, smagāku treniņu dienās pusdienas mēdzu dalīt uz pusēm ar 3 stundu pauzi starpā, jo vienkārši fiziski nespēju uzņemt nepieciešamo enerģijas daudzumu vienā ēdienreizē.
Vēl vairāk kā treniņi manu brīvo laiku aizpilda dažādas izklaides ārpus mājas. Tā kā draugu loks pēdējās nedēļās izpleties ārpus universitātes, tagad sanāk apmeklēt dažādus pasākums un vienkārši tikšanās darbdienu vakaros arī pilsētā, tuvāk ezeram ar jauniem un ļoti interesantiem cilvēkiem. Sākumā to uztvēru kā vienkārši vērtīgu tīklošanu, bet laika gaitā kļuvusi personiskāka. Īstenībā esmu par to ļoti pateicīgs, jo varētu teikt, ka beidzot izķepurojos no "laboratorija-dzīvoklis" rutīnas, kurā ieslīgu ziemas mēnešos, un kļuva kaitīga mani veselībai kopumā.
Piemēram, nedēļas nogalē fantastisku ēdienu, smaržas un mūzikas sajaukumu baudījām pilsētas Streetfood festivālā. Acu priekšā pagatavots aitas gaļas burgers bija labākais, ko šonedēļ bijām ēduši, un radīja virkni pozitīvu emociju un iespaidu, kas mazliet atgādināja par pērnās vasaras brīvdienām Salacgrīvā.
Vakar bija vēl lielāks iemesls sapucēties, jo sarunājām doties uz plaši apmeklētu stāvizrādi Cīrihes teātrī. Izrādei bija diezgan netipisks formāts, bet kopumā mums likās gaužām smieklīga un pamācoša, par ko mazliet vēl patērzējām pie vīna glāzes pēc tam bārā.
Tā pa īstam pašam sev laiks atliek darbadienu rītos. Tagad mostos īsi pirms saullēkta sešos. Pēc tam, kad uzleju melno teju un uzsmērēju karstmaizes ar sieru un tomātu, dienu sāku ar manu jauno mīļāko lasāmžurnālu "New Yorker", kura interesantajiem tekstiem veltu vērtīgas pāris desmitu minūšu pie brokastu galda, pirms dodos ārā no mājas.
Nevaru nepieminēt, ka saņēmu uzaicinājumu radikāli mainīt karjeras virzienu, un iedomājos, varbūt Cīrihe nav pati labākā vieta pasaulē, kur uz laiku apmesties. Bet sīkāk par šo, kādā no nākamajiem rakstiem, kuri turpmāk izskatās, ka iznāks biežāk kā pāris reizes mēnesī.
Nu tā, dzīve vairs neizskatās tik bezcerīga kā vienu brīdi likās.
Šogad skriešanas treniņiem piegāju par pakāpi nopietnāk kā pērn. Noskrieto kilometru un stundu ziņā trenējos par aptuveni piektdaļu vairāk. Bez papildus treniņa nedēļā sistemātiski piedomāju arī pie gatavošanās pirms un atjaunošanās pēc treniņa. Sekoju līdzi, vai pietiekami esmu uzņēmis enerģiju, vai fokusa muskuļu grupas ir gatavas gaidāmajai slodzei, un kā ķermenis jūtas kopumā. Savukārt pēc treniņa vēl nopietnāk kā agrāk pieeju staipīšanās sesijai. Tāpat mēģinu izprast, kāda būtu visoptimālākā atpūta pēc spēkus izsmeļoša treniņa, lai nezaudētu darbaspējas ikdienas pienākumu veikšanai, izvairītos no traumām un slimošanas, un lai atliktu laiks un spēks arī izklaidēm.
Protams, uzmanību jāpievērš arī uzturam. Pieminēšu dažus paradumus, kas gādā par zināmu līdzsvaru ķermenī trenējoties.
Pirmkārt, žāvēti augļi un rieksti ir mana uzkodu un našķu primārā izvēle. Izveidojusies pārliecība, ka tie ir vispateicīgākie saldumi, kad runa ir par fiziskās formas uzturēšanu.
Otrkārt, ēdienreizēs vienmēr pēc iespējas vairāk patērēju dārzeņus, šajā sezonā pārsvarā salātus un pākšaugus, kas kalpo par avotu patērētajiem vitamīniem, mikro un makro elementiem. Pēc intensīvākiem un muskuļus noārdošiem treniņiem palielinu proteīnu īpatsvaru ēdienā, piemēram, pupiņām, gaļu vai piena produktiem.
Treškārt, smagāku treniņu dienās pusdienas mēdzu dalīt uz pusēm ar 3 stundu pauzi starpā, jo vienkārši fiziski nespēju uzņemt nepieciešamo enerģijas daudzumu vienā ēdienreizē.
Vēl vairāk kā treniņi manu brīvo laiku aizpilda dažādas izklaides ārpus mājas. Tā kā draugu loks pēdējās nedēļās izpleties ārpus universitātes, tagad sanāk apmeklēt dažādus pasākums un vienkārši tikšanās darbdienu vakaros arī pilsētā, tuvāk ezeram ar jauniem un ļoti interesantiem cilvēkiem. Sākumā to uztvēru kā vienkārši vērtīgu tīklošanu, bet laika gaitā kļuvusi personiskāka. Īstenībā esmu par to ļoti pateicīgs, jo varētu teikt, ka beidzot izķepurojos no "laboratorija-dzīvoklis" rutīnas, kurā ieslīgu ziemas mēnešos, un kļuva kaitīga mani veselībai kopumā.
 |
| Uzkodas teātrī |
Vakar bija vēl lielāks iemesls sapucēties, jo sarunājām doties uz plaši apmeklētu stāvizrādi Cīrihes teātrī. Izrādei bija diezgan netipisks formāts, bet kopumā mums likās gaužām smieklīga un pamācoša, par ko mazliet vēl patērzējām pie vīna glāzes pēc tam bārā.
Tā pa īstam pašam sev laiks atliek darbadienu rītos. Tagad mostos īsi pirms saullēkta sešos. Pēc tam, kad uzleju melno teju un uzsmērēju karstmaizes ar sieru un tomātu, dienu sāku ar manu jauno mīļāko lasāmžurnālu "New Yorker", kura interesantajiem tekstiem veltu vērtīgas pāris desmitu minūšu pie brokastu galda, pirms dodos ārā no mājas.
Nevaru nepieminēt, ka saņēmu uzaicinājumu radikāli mainīt karjeras virzienu, un iedomājos, varbūt Cīrihe nav pati labākā vieta pasaulē, kur uz laiku apmesties. Bet sīkāk par šo, kādā no nākamajiem rakstiem, kuri turpmāk izskatās, ka iznāks biežāk kā pāris reizes mēnesī.
Nu tā, dzīve vairs neizskatās tik bezcerīga kā vienu brīdi likās.
Komentāri
Ierakstīt komentāru
NU, rauj vaļā!