Siltie vakari

Iepriekšējā rakstā pārsvarā izklāstīju savus iespaidus un notikumus pirms sacensībām, bet tikpat, ja ne vēl aizraujošāka bija komandas dārza pēcballīte, kuras viesu sarakstu patiešam veidoja tikai ar komandu tieši saistītas personas. Kamēr uz grila cepām dārzeņus un gaļu, līdz vēlai stundai dalījāmies piedzīvojumos par katrs savu no dienas garumā noskrietajiem 14 etapiem, noniecinājām konkurentus un svinējām jaunas draudzības. Uzklausot komandas biedru pieredzi, pašam jau radās idejas, kuru etapu gribētu izmēģināt nākamreiz, ja būs tāda iespēja. Liela rosība notika virtuvē ap autentisku itāļu kokteiļu pagatavošanas meistarklasi komandas biedrenes izpildījumā, pēc kuras gūtās iemaņas uzreiz turpat varēju pielietot. Tādu kā 'komandas garu' sacensību brīdī tā īsti neizjutu, taču vakara jautrības laikā tas tika kompensēts ar uzviju.
Pirmdienā, ņemot vērā, ka stafetē startēja vairāk kā puse institūta kolektīva četrās komandās, emocijas darbā vēl nebija rimušas. Piemēram, pie pusdienu galda galvenais bazārs bija tikai par skriešanu. Tā kā pats uzrādīju labāko etapu laiku starp pārējām komandām, tad vairāki kolēģi nekautrējās iztaujāt par panākuma atslēgu, un mēģināja pārvilināt savā komandā.
Tagad mazliet no skriešanas gan jāatpūšas, jāsadziedē mikrotraumas un jāpievēršas projektiem darbā. Turpmākajos mēnešos plānoju skriet stipri mazāk, bet vairāk nodarboties ar citiem sporta veidiem, piemēram, vingrošanu. Plānojam arī pamēģināt peldēšanu upē pret straumi, kas Cīrihē ir diezgan populāra, tikai jāpagaida, līdz uzsils ūdens.
Maija sākums man pēdējos gados asociējas ar svaigu spinātu ražu. Tas reizē sakrīt ar lētiem banāniem veikalos. Tāpēc ar dzīvokļa biedriem šonedēļ pasākām regulāri lietot virtuves blenderi, gatavojot dārzeņu un augļu kokteiļus. Pašlaik favorīts ir spināti, piens, banāns un ābols ar mazliet ūdeni. Bet par daudz arī nevar.
Pie pēdējo dienu spilgtākajiem notikumiem jāpiemin arī kolēģa disertācijas aizstāvēšanu patīkamā Etiopiešu restorānā. Nacionālo ēdienu ar pirkstiem ēdu pirmo reizi, un, ja sākumā likās mazliet neierasti, tad beigās jau bija gana baudāmi. Atsevišķs šovs beigās bija tikko grauzdētas un maltas kafijas pasniegšanas ceremonija. Pēc restorāna, kad izgājām uz ielas, bija jūtams vasarīgi silts gaiss. Iestājoties tumsai, izlēmām vēl nedoties mājup, bet pakavēties pilsētas centrā un apmeklēt manu mīļāko itāļu saldējuma stendu. Tā noteikti ir lokāla pērle, kuru ieteiktu katram, kurš reiz viesojas Cīrihē. Vakara turpinājumā trāpījām uz mājīgu mūzikas klubu, kur acu priekšā ansamblis spēlēja tīkamu džezu. Dzīvā mūzika mūs parāva, un jau stipri jautrākā noskaņojumā apmetāmies uz ērta dīvāna pie bāra.
Tas siltais gaiss, kas tobrīd plūda iekšā pa logiem no ielas, un mūzika man uz brīdi lika aptvert, kas par laiku un vietu, kurā tagad dzīvoju.

Vakarēšana