Otrās SOLA stafetes apskats

Šoreiz rakstā par manām, iespējams, gada svarīgākajām sacensībām sportā. Šī bija otrā reize, kad startēju Šveices masveidīgākajās skriešanas sacensībās. Šoreiz mazliet vairāk par to, kā uzvedos pēdējās dažas dienas pirms starta, un sīkāk iztirzāšu iespaidus trasē.
Četras dienas pirms sacensībām noskrēju t.s. atslēgas treniņu (divi 12 minūšu intervāli sacensību tempā) pa gaidāmo trasi. Pēc seguma distancē izvēlējos piemērotākos apavus, iegaumēju dažus atskaites punktus un izpētīju distances divas smagākās vietas - 80 un 130 m stāvus kāpumus.
Divas dienas pirms sacensībām noskrēju lēnu koptreniņu tīri fiziskās formas pieslīpēšanai un pašpārliecinātības celšanai. Palielā kompānijā izskrējām skaistu maršrutu apkārt ezeram, pa ceļam veicot dažus īsus sprintus. Skrienot netipiski daudz pļāpājām un motivējām viens otru gaidāmajam startam. Uzreiz pēc treniņa uzsāku striktu makaronu diētu. Divās dienās apēdu apmēram kilogramu, iekļaujot makaronus gandrīz katrā ēdienreizē. Pēdējā vakarā neformālā gaisotnē, bārā, noturējām komandas sapulci. Jāpiemin, ka šogad mans Mikrobioloģijas institūts spēja nokomplektēt četras komandas (uz pusi vairāk kā pērn). Kopā izvirzījām mērķi apsteigt vismaz vienu no kolēģu komandām, kas gan pēc pašu prognozētajiem etapu laikiem neizskatījās ļoti reāli, jo jau 5. etapā man tika plānots startēt masu startā ar lēnākajām komandām, nesagaidot stafetes kociņu. Mūsu komandas nosaukums: "Not fast, just furious!"
Sacensību rītā viss ritēja pēc iepriekš nosprausta plāna. Bagātīgas brokastis, mierīga sataisīšanās, garš ceļš transportā, neliels gājiens pa taku līdz meža ielokam, kur organizatori bija ierīkojuši stafetes maiņas punktu, un iesildīšanās. Paskraidīju apkārt, uzņēmu pašiņu, pastaipījos, nodevu mantas finišam. Distancē līdzi neņēmu praktiski neko, arī pulksteni ne, nerunājot nemaz par somu, apģērba kārtas, batoniņus, želejas un pat ūdens sistēmu, ko novēroju sāncenšos. 14 km distanci plānoju veikt ātrāk kā stundā, un labākajā gadījumā zem 55 minūtēm.

Etapa maršruts

Starta brīdī mazliet nervozēju, lai arī visu biju izdarījis, kā plānots. Skrējienu uzsāku ātri. Pēc nepilnu km gara līdzenuma sekoja skrējiens lejā no kalna pa šauru un līkumainu grants taku. Šeit lieti noderēja apavi ar radzēm, jo vairums skrēja asfalta apavos un pārvietojās gandrīz uz pusi lēnāk, kas ļāva divu km noskrējienā apsteigt ap 100 komandu īpaši nepiepūloties. Pēc tam sekoja relatīvi līdzens posms, kurā pēc uzņemtā reisa bija skaidrs, ka distancē galvenokārt nodarbošos ar apsteigšanu. Līdz pat finišam tā arī netiku apsteigts un nesastapu nevienu skrējēju, ar kuru būtu vērts turēties kopā tempa dēļ. Rēķināju, ka katru minūti apdzinu vidēji 4-5 skrējējus. Priekšā visu laiku redzot jaunas muguras, savā ziņā neļāva atslābt un mudināja pēc iespējas ātrāk un vairāk komandas apsteigt, lai arī apzinājos, ka vienmēr kāds finišēs priekšā (kopā startēja 1000 komandas).

Trases profils

Pirms pirmā kāpuma (80 m) bija dzirdināšanas punkts, kurā centos trāpīt mute nelielu ūdens devu, taču, kā parasti, lielākā daļa vienkārši nolija uz krekla. Kāpumu optimistiski uzsāku tikai nedaudz samazinot tempu. Apmēram pusē kalna kājas pēkšņi palika smagas, ātri sitās sirds un elpošana netika līdzi skābekļa badam. Samazināju tempu, un pēdējā trešdaļā kāpuma pārgāju soļos. Priekšā manīju, ka kāds vēl lēnām tipina augšā, kamēr es raitiem soļiem mēģināju ne par metru neatpalikt. Ticis augšā uzreiz varēju paātrināties un turpināt reisu. Nākamie 5 km līdzenā reljefā veda pa mežiem un laukiem, kur tīri izpaudās treniņos ieguldītais darbs ātruma izturībā. Konkurentu rindas priekšā palika retākas, un koncentrējos tikai tempa turēšanai. Šai posmā apdzinu arī divas sava institūta kolēģu komandas, kuras ar uzmundrinājuma saucieniem aicināju skriet man līdzi. Dzirdināšanas punktā atkal neveikli aizlēju ūdeni garām.

Īsi pirms finiša

Jau no distances sākuma prātu nepameta gaidāmais otrais kāpums. Jau dažus simtus metrus pirms tā sākuma mazliet piebremzēju skrējienu un noskaņojos pašam grūtākajam. Kalna pirmo pusi piesardzīgi pievarēju pārmaiņus skrienot un ejot, bet tuvojoties augšai vairs nesoļoju vispār un spiedu no kājām ārā visu, kas palicis. Virsotnē notirpa kāju muskuļi, kas parasti jūtams pēc garas distances finiša spurtā un varēja šķist draudīgi, jo šoreiz līdz finišam vēl jānoskrien 3 km. Bet zināju, ka atlikušais posms ved lejup no kalna, kur burtiski lidoju mājup. Galvenais bija noturēt līdzsvaru un neuzskriet kādam virsū, kas tajā brīdī likās gana sarežģīts uzdevums, lai arī kalnu ceļš šai vietā nebija tik šaurs kā sākumā. Pēdējos pārsimts metrus, protams, sprintā, līdz ieskrēju maiņas zonā, kur  nodevu stafetes aproci savas komandas nākamajam etapam, novēlēju veiksmi un izturību.
Pēc oficiālajiem rezultātiem 14 km distanci noskrēju 1:00:15, uzrādot 84. etapa laiku no 997 un līderim zaudējot 14 minūtes. Pacēlu komandu par 246 vietām.

Komandas rezultāts. Skrēju 5. etapu