Pasaules orientēšanās dienas ietvaros piedalījos pasākumā tepat Cīrihē. O-sprinta distanci gribēju apvienot ar mierīgu skrējienu pēc darba, un, dodoties uz universitātes parku, spriedu šoreiz neiespringt uz rezultātu, jo visticamāk ķermenis nemaz nav gatavs sacensību slodzei. Taču atzīmējoties starta stacijā un paņemot rokā karti ar vairākiem interesantiem etapiem un nelielu kāpumu.distanci, uzreiz sajutu to nedaudz piemirsto azartu, kas lika skriet stipri ātrāk. Tā kā Irchelpark jau biju orientējies, dažās epizodēs neapzināti sanāca izvēlēties variantus, balstoties uz atmiņu. Biju mazliet pārsteigts, ka kājas pēc vairāku dienu pauzes nelikās stīvas un skrējās gana raiti arī 3,5 km sprinta beigu daļā. Ja kāds etaps distancē nelikās sarežģīts, vienkārši palielināju tempu, kas, patiesībā, arī padara šo sportu tik aizraujošu. Konkurence šoreiz nebija liela un, lai arī startēju bez kompasa, neizdarīju neko muļķīgu tehnikas ziņā, tāpēc finišā uzrādīju labāko laiku. Tāda patīkama mazā uzvara.
 |
| Vasarnieks |
Brīvdienās nelielā kompānijā ar kolēģiem un draugiem aizbraucām pastaigāties pa Alpiem. Izplānojām maršrutu Glarus kantonā, kur līdz šim vēl nebiju kāpis, bet dzirdējis atsauksmes par skaistajiem skatiem un veģetācijas daudzveidību. Pusotrā stundā no Cīrihes ar vilcienu nokļuvām līdz mazam funikulierim, kurš uzveda uz maršruta sākumpunktu. Bija dienas vidus ar spožu sauli un zilām debesīm virs galvas. Operatīvi uzklājām UV aizsargkrēmu, uzpildījām ūdens pudeles un sašņorējām zābakus gaidāmajam pārgājienam. Dodoties ārā no ciema, taka veda gar vairākām mājlopu ganībām, kur nemitīgi dzirdējām govis skandējam tradicionālos kakla zvanus. Protams, neizvairījāmies arī no aitām un kazām. Iespējams, viens no skaistākajiem skatiem pārgājiena laikā bija bagātīgās Alpu pļavas, kuras, spriežot pēc krāsu un smaržu sajaukuma, tobrīd tuvojās pilnbriedam. Atšķirībā no iepriekšējām reizēm, šoreiz izvēlējāmies zemākas gradācijas takas, kas ved pa mazāk apmeklētiem dabas nostūriem.
 |
| Ekspedīcija |
Tā kā gaiss todien bija manāmi dzidrāks kā parasti, uzņemt kalnu panorāmas foto bija samērā vienkārši. Nekautrējāmies fotografēt gandrīz katrā īsā atpūtas brīdī, jo bija jau arī ko kadrēt.
Nonākuši pie lielākas fermas kalnu upes krastā, ievērojām, ka blakus namdurvīm nolikti turpat sietie siera rituļi ar cenrādi un maziem degustācijai sagrieztiem gabaliņiem. Tā kā pikniks mums vēl priekšā, nogaršojām un dažus nopirkām (t.i. atstājām naudu uz galdiņa) gan plānotajām pusdienām, gan mājai. Mirkli vēlāk satikām arī pašu meistaru, ar kuru turpat pabazarējām par siera niansēm.
Plānotā gājiena mērķis bija neliels kalnu ezers, kurā cerējām nopeldēties un uzklāt pikniku. Nonākot pie ezera, ievērojām, ka to ieskauj paliels sniega lauks un ka pa tā virsmu vēl peld ledus gabali. Ūdens no kūstošā sniega bija vien dažus grādus virs nulles, un, iekāpis ūdenī nedaudz virs ceļiem, nolēmu, ka peldēšana šoreiz jāatliek.
 |
| Ledainais ezers |
Tikmēr krastā uzklājām pikniku un apēdām līdzpaņemtās sviestmaizes un vareni gardo sieru. Lejupceļā gājām pa tādu kā ūdenskritumu taku, kura iekļāva neskaitāmus tiltiņus pāri upēm un ūdenskritumiem. Vēsā gaisa plūsma virs aukstā ūdens patīkami atvēsināja piedegušo ķermeni. Gājienu noslēdzām mazā dzelzceļa pieturā ielejas vidū, kur vilcienu bez mums vēl gaidīja bariņš tādi paši piedzīvojumu meklētāji dubļainiem zābakiem un laimīgām sejām. Biju pateicīgs, ka nogurums pēc pārgājiena parūpējās par veselīgi dziļu un ilgu miegu naktī.
Vēl pieminēšanas vērtas ir sporta spēles ar kolēģiem, kuras saulainā brīvdienā organizēja universitātes doktorantu un zinātniskā personāla asociācija .
 |
| Komandas foto |
Komandām dienas garumā bija jāapmeklē 12 uzdevumu stacijas, kurās jākrāj punkti, sacenšoties ne tikai par absolūto skaitu, bet arī vairākām specbalvām, piemēram, par iespaidīgāko tērpa tēmu, par komandas garu spēļu laikā, par skaistāko foto kolekciju un citiem nestandarta kritērijiem. Ar kolēģiem nokomplektējām septiņu cilvēku komandu un vienojāmies uz spēlēm vilkt kaut ko līdzīgu astoņdesmito gadu aerobikas video. Tērpi izrādījās tieši piemēroti tveicīgajai dienai, salīdzinot ar, piemēram, Betmena tēmu, ģērbjoties melnā. Pašas spēles bija vairāk orientētas uz attapību un veiklību, iekļaujot rakņāšanos smilšu kastē, "augstāk par zemi", saldumu katapultu, akveduktu konstruēšanu un citas. Šķiet, komandas saliedētība ļāva veikli izpildīt uzdevumus, kur nepieciešams koordinēti sadarboties, piemēram, labirintā ar aizsegtām acīm vai šķēršļu joslā ar sasietām kājām. Pievakarē, kad sekmīgi bijām izgājuši tūri caur visām spēlēm, kopā ar pārējām komandām, organizatoriem un faniem tikāmies BBQ ballītē uz universitātes jumta terases. Pirms rezultātu paziņošanas pie grila gatavojām traki garšīgus burgerus un dalījāmies iespaidos par amizantu notikumu pilno dienu. Godīgi, necerējām tikt pie balvām, taču saņēmām specbalvu par izteiktāko komandas garu. Vēl lielāks pārsteigums bija brīdī, kad beigās izrādījās, ka esam izcīnījuši otro vietu. Šāvām šampānieti, iepazinos ar jauniem cilvēkiem un svinējām lielisko dienu līdz vēlai stundai.
Tā turpinot, šķiet, šogad vasara Šveicē būs spridzīga.
 |
| Atgriezties |
Komentāri
Ierakstīt komentāru
NU, rauj vaļā!