Daži notikumi vasaras pirmajā pusē palikuši atmiņā tik skaidri, ka saņēmos pārtraukt sausuma periodu blogā ar nelielu atskatu uz vērtīgākajiem no tiem.
Pirmkārt, galvā vēl joprojām jūtama tā duna un vājprāts, kuru piedzīvoju Arcade Fire koncertā. Pirms došanās uz Cīrihes, šķiet, labāko koncertzāli nebija īsti priekšstata, cik spējīgi grupa spēlē uz skatuves un ko sagaidīt programmā. Bet par koncertu sapņoju jau kopš pērna gada sākuma, kad viens pēc otra iznāca singli no gaidāmā studijas albuma Everything Now. Bieži tos klausījāmies nedēļas nogalēs Rīgā. Tiklīdz tika izziņota koncertturneja ar pieturu arī Cīrihē, pāris biļešu dāvanā Ziemassvētkos likās loģisks solis. Likās, mūzikas pasākumi ir viena no tām lietām, kas mums patiešām sanāk. Taču nākamie mēneši līdz koncertam pagāja pilnīgi citā gultnē, un beigās pat raisīja jautājumu, vai vispār kopā vērts koncertu apmeklēt. Bet, pienākot lielajai dienai, neticamā veidā spēju aizmirst par realitāti, un pilnībā ļauties priekam un ritmam, ko tovakar uz skatuves radīja kanādiešu ansamblis. Un bija arī tā vērts! Jau no pirmajiem akordiem pārsteidza lieliski šova elementi un mūzikas aranžējums. Skaņas un gaismas kompozīcija likās fantastiski augstā kvalitātē, un pārlaimē nevarēju nostāvēt uz vietas. Programma mijās starp zināmiem hitiem, mīļām dziesmām no pirmajiem albumiem un, protams, pieslīpētiem gabaliem no jaunā albuma. Bet galvenais, ka vairums skaņdarbu tovakar asociējās ar kādu konkrētu epizodi pagātnē no dzīves, vietu vai personu, kas, manuprāt, tieši arī padara koncertu tik pievilcīgu un atmiņā paliekošu. Starp citu, Arcade Fire koncerta Francijā ieraksts pieejams Eiropas kultūras kanālā.
Otrkārt, jāpiemin, ka 3 mēnešu laikā nerādoties Latvijā gandrīz paspēju pa kluso iekārtoties darbā Rīgā, MGI Tech Eiropas filiāles Field Application Scientist pozīcijā. Lieldienās vispirms tīri intereses pēc apmeklēju darba interviju pie vienas no pasaulē vadošajām gēnu sekvencēšanas tehnoloģiju kompānijām. Laika gaitā ar dažu video interviju un sazvanīšanos tiku cauri vēl trīs atlases kārtām, un BGI darba piedāvājums netīši pārvērtās par vērtīgu argumentu, lai izvēlētos pamest akadēmiju Cīrihē un dotos industrijas virzienā dzimtenē. Varbūt šis būs tas brīdis, kad noniecinātu visus tos plusus un ieguvumus, ko dotu doktorantūra Cīrihē, un vieglprātīgi brauktu atpakaļ uz Rīgu. Darba piedāvājuma sarunas nonāca tiktāl, ka dažas dienas pirms došanās uz Rīgu apmeklēt kursa biedrenes DR kāzas (par to citreiz) jūnija beigās zināju algu un saņēmu uzaicinājumu no vadītāja tikties klātienē parakstīt līgumu, kurš skaitliski varbūt izskatās gana labi uz Latvijas vidējā rādītāja, taču nevienā kategorijā īsti nav salīdzināms ar Šveici. Lidmašīnā pie sevis nodomāju, ka ar tik neproporcionālu lēmumu dzīvē laikam vēl neesmu saskāries. Proti, ja pirms 2 gadiem aizbraukt uz pasaules līmeņa universitāti jau likās gana satraucoši, tad tagad piekāpties, pamest iesākto un naivu cerību dēļ atgriezties Rīgā, manuprāt, ir gana pretrunīgi. Bet īsi pēc ierašanās Rīgā siltā trešdienas vakarā noskaidroju, ka lielāki mērķi Latvijā nākotnē ir bijusi tikai mana ilūzija. Tad no darba piedāvājuma pieklājīgi atteicos, un nedēļas nogali Latvijā pavadīju pie Baltijas jūras stāvkrasta draugu lokā.
Komentāri
Ierakstīt komentāru
NU, rauj vaļā!