Doktorantūras mērķi un Laķu kāzas

Cīrihes ezers un pilsēta

Vispirms dažas rindkopas, kā man veicās zinātnē, pēc tam par kārtējām latviešu kāzām un nobeigumā neliela atklāsme par manu vājprātu.
Varbūt pašreiz svarīgākais fakts darbā ir nokārtots doktorantūras kvalifikācijas eksāmens. Tā kā ETH doktorantūrā stājos ar maģistra grādu no Zviedrijas universitātes, tad tāpat kā vairumam jauno doktorantu ir jāpierāda, ka iegūtā izglītība ir pielīdzināma ETH maģistram. Parasti tie ir 1-3 kvalifikācijas eksāmeni, kas jānokārto gada laikā pēc darba uzsākšanas. Pašam tika viens, kuru beigās pats varēju arī izvēlēties, kādā priekšmetā, tāpēc baigi par kvalificēšanos neiespringu.

Pašam darbam laboratorijā vasaras mēnešos pievērsos manāmi mazāk kā agrāk, un vairāk laika veltīju izklaidēm un draugiem. Bet tāpat izdevās panākt zināmu progresu eksperimentu un jaunu rezultātu ziņā, par ko šefs jau mudina rakstīt jaunu publikāciju.
Tagad strādāju pie vispārēja doktorantūras zinātniskā plāna. Cenšos saprast, ko tad dažos gados vēlos pētīt, mācīties un praktizēt, jāizvirza arī konkrēti zinātniskie mērķi. Jāizvēlas doktorantūras komitejas sastāvs ar trīs profesoriem, kas sekos līdzi progresam un beigās lems, vai piešķirt grādu. Tagad ir tas brīdis, kad tiek dota iespēja sākt kaut ko jaunu un nezināmu, tikai jāmāk izvēlēties. Mēģinu iztēloties sevi pēc dažiem gadiem, piemēram, ko es vēlos redzēt savā CV, ar kādām prasmēm gribētu konkurēt darba tirgū un ko noderīgu paņemt no universitātes visai dzīvei. Pagaidām diezgan reāls ir scenārijs ir pievērsties proteīnu struktūras pētījumiem izmantojot kodolmagnētisko rezonansi - zinātnes lauciņš, kurš jau ir labi pārstāvēts Latvijā. Bet tai pašā laikā gribētu koncentrēties uz enzīmu inženieriju, kas būtu vairāk lietišķa nekā fundamentāla zinātni, un ļautu specializēties biotehnoloģijās, apgūstot tādas prasmes, ko darba tirgū meklē farmācijas industrijas milži. Pašlaik ir diezgan liels apmulsums.

Vecpuisis

Pirmspēdējā vasaras nedēļas nogalē viesojos Latvijā, lai apmeklētu brāļa kāzas. Ceremonija norisinājās netālu no mājām, priežu mežā, un dekorācijās dominēja virši. Tā kā iepriekšējā naktī ar draugiem pamanījāmies aizdejoties nedaudz ilgāk kā sākumā plānoju, tad līdz pat pirmajam valsim biju diezgan garlaicīgs kāzu viesis. Taču grūti visu laiku nepriecāties, ja apkārt tik daudz radi, ģimenes un bērnības draugi, ar ko šķiet šīs kāzas arī bija tik īpašas, salīdzinot ar visām līdzšinējām, kur ierados tikai kā jaunā pāra draugs, kamēr šeit pulcējās vairums plaukstošā Laķu ciltskoka. Pēc nelielas snaudas, vakariņām ar vārītiem kartupeļiem un štovētiem kāpostiem, un, kad jau sāka spēlēt muzikanti, ballītes garastāvoklis sāka atgriezies, un ņemos bīdīt vienaudžus uz deju grīdu.

Arvils un Elza Laķi

Ap saulrietu, uz brīdi iznākot ārā no viesību nama, kārtējo reizi pārliecinājos par dzimtenes skaistumu, uzņēmām dažus foto un ar māsu solījāmies šovakar neiet gulēt līdz ieraudzīsim sauli atkal austrumos. Līdz pusnaktij jau paspējām sagriezt trīsstāvu kūku, līgavas zagšanu un mičošanu, un īstā balle sākās tikai pēc tam, kad vecvecāki jau devās pie miera, bet citi cēlās, lai atkal lūkotu pēc jautrības. Muzikantu repertuārā bija tikai latviešu estrāde, tāpēc izdevās tā kā kompensēt šogad izlaistos Zvejnieksvētkus tikai radu un draugu lokā. Ar brāļa bērnības draugiem apguvu dažus balles soļus uz deju grīdas, kuri turpmāk lieti noderēs manā vecpuiša dzīvē. Izdejojāmies līdz rīta gaismai, un pēc fantastiska saullēkta pār Kurzemes laukiem uz pāris stundām palīdu arī zem segas, lai atkal būtu spēks vēl vienai svinību dienai.

Naktī ar kolēģiem

Jā par to, kā man iet kopumā, šķiet, esmu jau aizmirsis, kā ir, kad dzīvē ir zināms līdzsvars. Nepārtraukti kaut kur skrienu un meklēju. Apbrīnojamā veidā dzen uz priekšu tā sajūta, ka nepietiks visam laika un vēlāk nožēlošu. Nav slinkums. Nezinu, vai to var saukt par progresu vai drīzāk izmisumu, bet skaidrs, ka pirmo reiz dzīvē tā pa īstam nav bail kļūdīties. Ja kaut ko iedomājos paveikt, uzreiz mēģinu, kamēr izdodas. Likās, ka tas raksturīgi tikai vasaras mēnešiem, bet jau tagad plānoju, piemēram, kā 6 stundās uzrāpties un nokāpt 2 km pa vertikāli Alpos. Tā kā vēl joprojām neesmu tā pa īsta apdedzinājies, varbūt šis modelis strādā, un neesmu vēl sajucis prātā.
Skaidrs, ka 2018. gada vasara paliks atmiņā, kā viens neprātīgs brauciens, kuru diez vai kādreiz vēl pārsitīšu.