Kad pirms pāris mēnešiem tapa zināms, ka manā Cīrihes dzīvoklī būs pieejama brīva istaba, tas likās perfekts iemesls uzaicināt orientieristu bandu beidzot viesoties pie manis Šveicē. Uz šādu avantūru pieteicās uzreiz pieci draugi. Lai arī tas ir divkārt vairāk kā dzīvokļa ietilpība, plānoto nedēļas nogali gaidīju tik nepacietīgi kā, piemēram, dzimšanas dienas ballīti. Principā, gatavojos tam, ko pats piedzīvoju nedēļas nogalēs Latvijā, tikai piecreiz trakāk. Divās daļās izklāstīšu piedzīvojumu hroniku no manā skatījumā.
 |
| Lindenhof laukumā |
Piektdienas rītā pamodos jau mazliet nemierīgs, mēģinot pārliecināties, vai tagad varu un spēju pilnīgi aizmirst par pienākumiem darbā un ikdienā, lai pilnībā nodotos jautrībai ar draugiem tādā kā mazā atvaļinājumā. Pēc rīta tējas un vienošanās ar dzīvokļa biedriem par gaidāmo miskasti devos uz lidostu sagaidīt ZG, BB un GŠ. Pilsētu klāja bieza migla.
Atbrīvojušies no mantām, taisnā ceļā devāmies uz manu mīļāko kafijas vietu centrā. Kad, turēdamies pie krūzītēm, uzkāpām vienā no tūristu iecienītākajiem laukumiem, migla bija izklīdusi un skatam pavērās pilsētas panorāma. Centra šķērsošanai daudz laika netērējām, jo ZG mums bija sarunājis privātu ekskursiju Šveices Nacionālajā muzejā, ko pats apmeklēt vēl nebiju paspējis.
 |
| ZG un BB muzeja arhīvā |
Muzejā strādājošais Uldis, arī Šveices latviešu diasporas vadītājs, mūsu kompāniju diezgan haotiskā maršrutā izvadāja pa ekspozīcijām, pagalmu un slēgtām darba telpām, interesanti stāstīja par svarīgiem punktiem valsts vēsturē un notikumiem saistībā arī ar Latviju, nekautrējās bieži kritizēt muzeja arhitektūru un tehnisko izpildījumu, kā arī izmaksāja biļeti un vīna pudeli.
Kad gaisa temperatūra saulainajā pēcpusdienā sasniedza siltāko punktu, ar BB metāmies izmēģināt mākslīgo vilni zem sērfa dēļa, kas izrādījās daudz grūtāk nekā sākumā varēja likties, vispār nesanāca. Bet prieks, ka oktobra pēcpusdienā vēl reizi uzvilku peldbikses.
 |
| Parka augšā. Foto:LT |
Vakarpusē mums pievienojās arī LT un MP. Uzkāpām savdabīgā metāla parkā novērtēt apkārtnes ģeogrāfiju un uzņemt dažus desmitus foto ar sārtām debesīm. Tikai tobrīd aptvēru tādu nereālu sajūtu, ka draugu loks pēkšņi teleportējies Šveicē, un laikam pirmoreiz esam ārzemēs, nestartējot orientēšanās sacensībās. Satumstot devāmies atpakaļ uz pilsētu, kur pie manas mīļākās saldējuma vitrīnas satikām KK, kurš piektdienas vakarā pievienojās naksnīgā pastaigā caur pilsētas dzīvākajiem kvartāliem un tumšu ezera krastu.
Nākamā rītā GŠ pasniedza perfektas plāno pankūku brokastis citādi diezgan haotiskā dienas sākumā. Netālu no mājām uz divām dienām izīrēju jaudīgu ģimenes izmēra vāģi, ar kuru tad plānojām doties uz Alpiem un ietaupīt uz dārgajām vilciena biļetēm. Pēc nelielas diskusijas izlēmām, ka sākotnēji plānotais 1,8 km kāpums ir pārāk riskants un tā vietā labāk dosimies uz Šveices augstkalni.
 |
| Rīta sapulce. Foto: LT |
Īsi pirms pusdienlaika jau bijām uz lielceļa, mašīnā skanot Hospitāļu ielas 2005. gada albumam. Pēc stundas brauciena sasniedzām stāvu serpentīna ceļu augšup uz Andermatt ieleju. Uz pakāpiena skatam pavērās dzeltenbrūns plašums, plikas kalnu nogāzes un baltas virsotnes. Noparkojām auto 2,4 km augstumā uz Oberalp pārejas. Plānā bija nepilnu 4 stundu ekspedīcija, uzkāpjot Pazolastock. Pirms uzsākām pārgājienu, turpat zālītē ieturējām līdzpaņemtās pusdienas. Spožā saulē pūta vēss vējš. Gaiss likās tik svaigs, ka sākumā pat mazliet sareiba galva.
 |
| Ekspedīcijas dalībnieki. Foto: MP |
Ar ekspreša tempu BB vadīja mūsu grupu augšup pa akmeņainu taku. Uz sešiem gājējiem stratēģiski līdzi paņēmām tikai divas mugursomas, kuras ik pēc 15 minūtēm rotēja starp trīs nesējiem. Tāpat uz nedēļas nogali aizņēmos kabatas izmēra video kameru, ar kuru tad arī ierakstījām stundām garu materiālu, kuru beigās neticami ātri salipināju nelielā
video atskatā, pateicoties Quik lietotnei. Pēc nepilnu divu stundu kāpiena sasniedzām virsotni 2,7 km augstuma. Pēc straujā kāpiena aukstajā vējā sākām strauji atdzist. No somām vilkām ārā termosus, un dalījāmies ar siltu tēju. Pirms devāmies tālāk vēl pakavējāmies uzņemt dažus desmitus profila un grupas fotogrāfijas. Manu uzmanību lejupceļā piesaistīja neliels kalnu ezeriņš ar soliņu un akmens gravējumu, kas, kā vēlāk izrādījās, liecināja par Reinas upes sākumu, izteku. Kad sāka slāpt un izsīka līdzpaņemtie krājumi. pa ceļam pie kādas kalnu mājas no āra krāna ielējām ūdeni, ko gan piekodināja dzert tikai novārītu. Tā kā biju līdzi paņēmis gāzi un degli, piestājām pie ērta soliņa ūdeni uzvārīt.
 |
| Par kaut ko baigi sasmējāmies. Foto: BB |
Saulei rietot, veiklā solī atgriezāmies sākumpunktā. Tobrīd jau saulriets grezni izgaismoja apkārtējās nogāzes un Andermatt ieleju, kuru tad apstājāmies arī iemūžināt. Atpakaļceļā izbraucām caur Lucerni apskatīt populārākos tūrisma objektus, neizkāpjot no mašīnas gan. Lai arī vakarā bijām manāmi noguruši, tas netraucēja pēc vakariņām ar auto vēl izmest loku pa Cīrihes centru. Jāsaka, ka viens no iemesliem, kāpēc man tik ļoti patīk mani draugi, ir tas, ka nakts vidu nav iebildumu un kauna pilsētā atvērt logus un muļķīgi pagriezt skaļāk mūziku.
Pirms gulētiešanas vēl padiskutējām par nākamās dienas galamērķa piedāvājumiem un vēlmēm. Lai gan patiesībā šķita, ka visi vienkārši paļāvās, ka tāpat spēšu atrast perfektas nodarbes starp miljons vietām Šveices Alpos.
Komentāri
Ierakstīt komentāru
NU, rauj vaļā!