Cīrihe, baby! 2. daļa

Iepriekšējā dienā veiktais dažu stundu pārgājiens pa labi iekārtotu kalnu taku orientieristu kompānijai, iespejams, bija par vienkāršu, lai neteiktu garlaicīgu. Nospriedu, ka nākamajā dienā esam gatavi kam nopietnākam par laisku pastaigu sporta tērpā. Izvērtējot dažus Šveices aktīvās atpūtas ceļvežu piedāvājumus un mājās pieejamo inventāru, no rīta pie kafijas krūzēm izspriedām, ka via-ferrata maršruts Bernes kantonā apmierinātu gan izsalkumu pēc aktivitātēm, gan fotoaparātus. Gandrīz 2h garajā ceļā ar auto šķērsojām Šveices centrālo daļu caur asiem serpentīniem un zeltīgu lapkriti, līdz sasniedzām Lauterbrunnen pilsētiņu Jungfrau pakājē. Pašu ielejā visvairāk piesaista viens no Alpu iespaidīgākajiem kalniem, Eigers, ar 1800 m augstu ziemeļu sienu.
Ar vagona pacēlāju nonācām glītā kalnu ciematiņā, un, kamēr lielākā tūristu masa veikli iekārtojās saulainajās restorānu terasēs, mēs taisnā ceļā devāmies uz sporta preču īres vietu pēc pāris trūkstošajām alpīnisma sistēmām un ķiverēm (25 CHF par komplektu). Pirms došanās trasē vēl nolēmām patukšot mugursomas, uzklājot pikniku zālājā ar varenu skatu uz ieleju. Maršruta sākumpunktā noskaidrojām, ka gaidāma 3. kategorijas via-ferrata (4. kategorija ir augstākā), kas tāpat nevienam neko neizteica.

Gatavi startam. Foto: LT

Vairumam no mums šī bija pirmā reize pie troses, tāpēc apskaidroju dažas pamatlietas, kā rīkoties ar karabīnēm un ko noteikti nevajag darīt. Lai arī biedri brīdināja, ka baidās no augstuma, spriedu, ka nekas ārkārtējs tik labos laikapstākļos atgadīties nevar. Visas takas garumā bija novilkta trose, pie kuras līdz nelabumam varēja trenēt karabīņu pārāķēšanu.

ZG pie klints

Pēc neliela prologa ar dažiem kāpieniem pār lielākiem akmens bluķiem sasniedzām trases interesantāko daļu. Nelielā posmā bija jālien pa pliku klinti, mēģinot neskatīties lejup. Novērtējot dziļo kritienu zem kājām, uz brīdi sareiba galva, taču tas netraucēja riskantā veidā mēģināt uzņemt pāris kadrus. Kailās klintis biedros tomēr raisīja nelielas bailes, par ko liecināja saspringtas roku un kāju kustības, un apkārt bija iestājies aizdomīgs klusums. Pēc tikko pārvarētā klints posma turpat, uz takas, sanācām uz īsu sapulci. Grupā valdīja krasi atšķirīgas emocijas par izvēlēto maršrutu, un manā virzienā tika raidīts neviens vien skarbāks vārds. Lai vai kā, beigās atzinām, ka atpakaļ jau neies.
Pēc pārdzīvotā uz sienas paralēlās virves pār ūdenskritumiem un kāpnes pa negatīvu sienu draugiem vairs nešķita tik biedējošas un, drīzāk, radīja prieku. Pēdējais adrenalīna moments bija iespaidīgi garš trošu tilts pār aizu. Sperot pirmos soļus, tilts manāmi šūpojās, kas uzdzina nelielas trīsas, taču vēlāk kļuva arvien stabilāk, līdz nonācu vidū un atļāvos uzņemt pašiņu ar BB. Kopumā šis bija ekstrēmākais kalnu maršruts, ko Šveicē esmu redzējis, un raisīja kāri pēc līdzīgām izklaidēm jau kādā citā kalnā.

Eigera ziemeļu siena (pa labi) gaismā

Pirms došanās atpkaļ uz Cīrihi nolēmām vēl izmest nelielu līkuma līdz Grindelwald, no kurienes pavērās lielisks skats uz zemas saules apspīdēto Eigera ziemeļu sienu. Vēl vakarā plānojām izbraukt caur Berni, ieraudzīt lāčus un apskatīt parlamenta ēku vecpilsētā. Bet pirms tam piestājām Interlaken populārākajā kebabnīcā, kur MP un ZG kritiski salīdzināja vietējā pavāra piedāvāto ar labākajiem kebabiem Rīgā.
Bernē lāčus neredzējām, bet šaha partiju pie parlamenta ēkas gan izspēlējām. Īsi pirms pusnakts atgriezāmies Cīrihē, pirms gulētiešanas piestājām palūkoties uz pilsētas lampiņām no mana mīļākā skatu punkta.
Nākamajā dienā Cīrihi vairs nepametām, bet pievērsāmies individuālām interesēm, piemēram, apmeklēt botānisko dārzu un pusdienās baudīt GŠ ķirbju biezzupas recepti. Pēdējā vakarā vēl apstaigājām dažus nakts lokālus, svinējām draudzību un kalām jaunus plānus.
Nu tā, manuprāt, diezgan grandiozi izdevās. Lielisks vasaras noslēgums.

Botāniskajā dārzā. Foto: LT