Novembra pašā sākumā jau saņēmu pamatīgu patriotisma devu, apmeklējot kora koncertu Terra Choralis Cīrihē. Programmā latviešu un šveiciešu kori izpildīja viens otra populārākās dziesmas, kā arī bija dažiem pārsteigumi, piemēram, kvintets "Tautumeitas", kura mērķi šai pasākumā tā arī nesapratu, un autentisks jodelējums, kuru, savukārt, vēroju ar atplestu muti, jo pirms tam neko tādu nebiju ne redzējis, ne dzirdējis. Auditorijā ar KK&KK spriedām, ka tovakar sajūta bija kā mazos dziesmu svētkos, ņemot vērā, ka koris tribīnēs nekautrējās laist vilni, klāt bija Latvijas televīzija un ka koncerts tika noslēgts ar "Saule, Pērkons, Daugava" un "Pūt Vējiņi".
Savukārt, Lāčplēša dienā Cīrihes latvieši tika aicināti uz kinoteātri, kurš man bija pazīstams tikai pēc jautrās vakarēšanas vasaras beigās ar draugiem. Vēlā svētdienas rīta seansā tika izrādīta aizkustinoša Viestura Kairiša vēsturisko drāmu "Melānijas hronika". Filma likās ļoti interesanta, un biju patiesi ierauts atspoguļotajos 1941. gada notikumos, divas stundas pagāja nemanot. Brīžiem dabiski mēģināju iztēloties, kā būtu, ja pašam to nāktos izdzīvot. Visticamāk gan neizdzīvotu. Pēc noslēdzošajiem vārdiem, visu laiku snieg, jutos tā aizrauts, ka nākamās pāris stundas pavadīju vienkārši meklējot un lasot dažādas vēstures liecības, aprakstus par filmā minētajiem notikumiem. Seanss Cīrihes latviešiem šajā atceres dienā izrādījās kas vairāk kā tikai filma, un turpinājumā plānotā saruna ar galvenās lomas atveidotāju, šveicieti, par dažām minūtēm aizkavējās spontāna klusuma brīža dēļ zālē.
Vispār rodas sajūta, ka pēdējās nedēļās vairāk kā jebkad agrāk interesē Latvijas vēsture un latviešu dzīvesstāsti dažādos laikos. Ar lepnumu Šveicē nēsāju sarkanbalto lentīti un nekautrējos izglītot arī kolēģus par gaidāmo valsts dibināšanas gadadienu. Pašu svētku nedēļas nogali, protams, nevēlējos pavadīt nekur citur kā Latvijā. Ierasti mierīgie pārlidojumi šoreiz bija pārpildīti ar tautiešiem, kas Smiltenes salonā radīja tādu kā pacilātu un patriotisku noskaņojumu.
Salīdzinot ar iepriekšējām vizītēm, šoreiz apkārt pa pilsētu pārāk neskraidīju, bet vairāk laika pavadīju kompānijā, kurā tobrīd, šķiet, jūtos vislabāk. Piemēram, brīvdienās ar draugiem viesojāmies Lagastos, kur pēc mērķtiecīga riksīša līdz Kalnārēm un atpakaļ bijām nopelnījuši doties pirtī. Bija gan piparmētru tēju, gan sviedru lāses degungalā, un nākamajā rītā jutos pāris gadiem jaunāks, vismaz spriežot pēc plānās ādas un sejas krāsas. Ķerot saules gaismu, devāmies pastaigāties gar Vidzemes jūrmalu pie Salacgrīvas, Ainažiem. Atmiņā palika pludmales smarža, vējš, horizonts, kurš, starp citu, Šveicē dažkārt pietrūkst.
Savukārt, Lāčplēša dienā Cīrihes latvieši tika aicināti uz kinoteātri, kurš man bija pazīstams tikai pēc jautrās vakarēšanas vasaras beigās ar draugiem. Vēlā svētdienas rīta seansā tika izrādīta aizkustinoša Viestura Kairiša vēsturisko drāmu "Melānijas hronika". Filma likās ļoti interesanta, un biju patiesi ierauts atspoguļotajos 1941. gada notikumos, divas stundas pagāja nemanot. Brīžiem dabiski mēģināju iztēloties, kā būtu, ja pašam to nāktos izdzīvot. Visticamāk gan neizdzīvotu. Pēc noslēdzošajiem vārdiem, visu laiku snieg, jutos tā aizrauts, ka nākamās pāris stundas pavadīju vienkārši meklējot un lasot dažādas vēstures liecības, aprakstus par filmā minētajiem notikumiem. Seanss Cīrihes latviešiem šajā atceres dienā izrādījās kas vairāk kā tikai filma, un turpinājumā plānotā saruna ar galvenās lomas atveidotāju, šveicieti, par dažām minūtēm aizkavējās spontāna klusuma brīža dēļ zālē.
Vispār rodas sajūta, ka pēdējās nedēļās vairāk kā jebkad agrāk interesē Latvijas vēsture un latviešu dzīvesstāsti dažādos laikos. Ar lepnumu Šveicē nēsāju sarkanbalto lentīti un nekautrējos izglītot arī kolēģus par gaidāmo valsts dibināšanas gadadienu. Pašu svētku nedēļas nogali, protams, nevēlējos pavadīt nekur citur kā Latvijā. Ierasti mierīgie pārlidojumi šoreiz bija pārpildīti ar tautiešiem, kas Smiltenes salonā radīja tādu kā pacilātu un patriotisku noskaņojumu.
Salīdzinot ar iepriekšējām vizītēm, šoreiz apkārt pa pilsētu pārāk neskraidīju, bet vairāk laika pavadīju kompānijā, kurā tobrīd, šķiet, jūtos vislabāk. Piemēram, brīvdienās ar draugiem viesojāmies Lagastos, kur pēc mērķtiecīga riksīša līdz Kalnārēm un atpakaļ bijām nopelnījuši doties pirtī. Bija gan piparmētru tēju, gan sviedru lāses degungalā, un nākamajā rītā jutos pāris gadiem jaunāks, vismaz spriežot pēc plānās ādas un sejas krāsas. Ķerot saules gaismu, devāmies pastaigāties gar Vidzemes jūrmalu pie Salacgrīvas, Ainažiem. Atmiņā palika pludmales smarža, vējš, horizonts, kurš, starp citu, Šveicē dažkārt pietrūkst.
GŠ foto
Komentāri
Ierakstīt komentāru
NU, rauj vaļā!