Pāriet uz galveno saturu

Doktorantūras pirmais pakāpiens

Zinātniskā asistenta amatā esmu nostrādājis 16 mēnešus, bet tikai šonedēļ izpildīju pēdējo no rektora uzdevumiem, lai kļūtu par pilntiesīgu Cīrihes ETH doktorantu. Ar trīs profesoru parakstiem tika apstiprināts mans pētījuma plāns, un izturēju savu pirmo komitejas sēdi. Šoreiz neliels atskats par doktorantūras nosacītu pirmo trešdaļu un to, kā laika gaitā mainījās mans redzējums par to.
Patīkamā 2017. gada augusta dienā uzsāku zinātnisko darbu un tiku pieskaitīts studenta statusam ar nosacījumu, ka gada laikā nokārtošu kvalifikācijas eksāmenu un ka prezentēšu saturīgu pētījuma plānu. Protams, ka tolaik māca šaubas, vai vispirms pārvarēšu eksāmenu, vai spēšu laicīgi tikt pie reprezentabliem pētījuma rezultātiem un vai pats un mans projekts vispār ir doktora grāda vērts, nerunājot nemaz par oficiālu pētījuma pieteikumu. Tāpat sarunās bija diezgan grūti kādam pamatot, kāpēc joprojām atrodos Šveicē, lai arī vairums manu vērtību un mērķu apzināti saistījās ar Latviju. Pērn šajā laikā bieži minēju, ka jebkurā brīdī varētu arī pamest darbu akadēmijā un pievērsties nopietnākām lietām.
Laiki mainījās. Neizbēgami laiks lika pārvērtēt agrākos nodomus, un, tiklīdz izdevās izbēgt no dezorientācijas vasaras beigās, darbi laboratorijā vedās stipri raitāk. Pēc vairāku mēnešu pūliņiem beidzot saskatīju progresu vismaz kādā dzīves jomā. Semestra sākumā palīgos pieslēdzās studente no Budapeštas, dabiski auga pienākumi, atbildība un paveiktā apjoms. Rezultātu pamanīja arī grupas vadītājs, tāpēc saņēmu piedāvājumu piedalīties starptautiskā konferencē, un vēl neticamāk, doties komandējumā uz pavisam cita līmeņa laboratoriju austrumos. Pamanīju, ka arvien skaidrāk iezīmējas projekta mērķi, laboratorijā arvien mazāk nodarbojos ar blakus lietām, bet vairāk koncentrējos savam pētījumam. Tāpēc nevilcinājos izveidot doktorantūras komiteju un sasaukt sēdi, kurā izklāstīju pēdējos gados izdarīto nosprausto mērķu labā, kā arī prezentēju savu redzējumu par projektu tuvākā nākotnē. Pretī saņēmu negaidīti daudz komentāru, kritikas un ieteikumu no trim profesoriem (divi no mikrobioloģijas, viens no farmācijas institūta). Līdzās pozitīvajam nekautrējos arī skaidri atzīt pieļautās kļūdas, pazaudēto laiku un resursus, kuri radušies, šķiet, tīri pieredzes trūkuma dēļ. Runājot par nākotnes plāniem, minēju arī paša intereses profesionālajā izaugsmē. Piemēram, apgūt zināmas prasmes datorikā, kuras, šķiet, būs absolūti nepieciešamas, ja nākotnes darba tirgū izvēlēšos sevi pozicionēt kā profesionāli.
Kopumā pēc sapulces nospriedu, ka akadēmijā man vēl ir ko darīt, un varbūt šis ir tikai sākums kam daudz lielākam. Esmu līdz elkoņiem iekšā, un iet riktīgi jautri!
Es samākslots

Komentāri

Šī emuāra populārākās ziņas

[QUIZ!] Kas tas ir!?

Tas melnais augšā pa vidu Jāatbild ir obligāti!
Botānika vienkārši man nepatīk. Visas tās miljons dzimtas, kas pilsētas bērniem būtu jāzina uz CE - murgs. Kā ko tādu var vispār mēģināt iemācīties, ja tauriņzieži neizskatās pēc tauriņiem un kailsēkļu mikrogametofīts izskatās pēc kosmodroma. Nē, šitos jokus es laižu garām un ceru, ka jūnijā neko daudz no manis necentīsies izspiest. Bet ja ne par pirmdienas vakaru, tad šodien kačalkā atklājās sekas labās rokas lūzumam. Man ir pamatīgi atrofējušies rokas muskuļi, kas galīgi nenozīmē neko labu. Bet cilāt kājas pāri barjerām gan nav nekāda problēma. Liekas, ka fizikas stundas sāk iekarot līdzīgu stāvokli kā latviešu valoda pirms diviem gadiem. Šodienas kontroldarbs bija izcili smieklīgs. Un ir arī grūti izstāstīt kāpēc, jo vidējais līmenis ir zem katras kritikas. Bet visam pāri stāv respekts pret skolotāju. Rakstot paralēli aiz loga skatos, kā deg kaimiņu šķūnis piķa melnā tumsā. Skats iespaidīgs. Maizītes sasmērētas, biļetes izdrukātas, pase somā un šokolāde kabatā. Pēc 18 stundām es ceļ...