Komandceļojums - turpceļš

Pulkstenis rāda 3:15 naktī pēc vietējā laika, pilnībā izgulējies. Cīnos ar laika zonu maiņu, un, kamēr gaidu rītausmu, nolēmu uzrakstīt, kā šeit nonācu.

Pirms pāris mēnešiem šefs īsā e-pasta vēstulē atklāja, ka esot sarunājis ko interesantu saistībā ar manu projektu, un ir pieejami līdzekļi tehnoloģiju pārnesei un sadarbībai ar zinātnisko institūtu ārzemēs. Piedāvājumu neizlasīju līdz galam, bet, tiklīdz tekstā izlasīju pasaules metropoles nosaukumu, jau skatījos kalendārā un rakstīju atbildi ar datumiem, kuros būtu gatavs doties braucienā. Nevarēju noticēt, kas tas patiešām notiks, tāpēc vairākas nedēļas vienkārši par gaidāmo komandējumu nevienam nestāstīju, jo kaut kā liekas, ja mazāk par ko runāju, tad lielāka iespēja, ka tas piepildīsies. Skaidrs, ka komandējums vai konference uz tālu vietu pasaulē ir viens no tiem mazajiem doktorantūras mērķiem, taču negaidīju, ka tas varētu notikt jau tik agri. 

Ja par pašu braucienu, tad vairāku stundu lidojumi, apšaubāms ēdiens gaisā un krasas laika zonu maiņas bija kas jauns priekš manis. Lidojot caur Maskavu, sniegputeņa dēļ nevarēja nosēdināt lidmašīnu laikā, un nokavēju savienojošo reisu tālāk. Raiti tiku pie biļetes reisam nākamajā dienā, un kā mierinājumu šim reisam piešķīra sēdvietu ar papildus vietu kājām. Tobrīd nodomāju, ka 24h gaidīšana lidostā varētu būt 10h lidojuma vērta, lai tikai būtu ērtāka sēdvieta un lielāka iespēja aizmigt. Bet diennakts lidostā neizklausījās baigi jautri, it sevišķi, vēl dažiem desmitiem citu pasažieru, ģimenēm ar bērniem, vecākiem cilvēkiem, pat grūtniecei, kuri bija nonākuši tādā pat situācijā kā es. Es, savukārt, ceļoju viens, neko nekavēju un galamērķī neviens negaida mājās, tāpēc par katru cenu nespiedos burzmā pie aviokompānijas galdiņa pieprasīt kompensāciju. Drīzāk nožēloju, ka bez Krievijas vīzas nebija iespējams tikt ārā kaut saņemt bagāžu. Citādi pa lidostu dzīvojos tikai istabas drēbēs un mazu somu, kurā bez telefona lādētāja bija tik viena sviestmaize, dokumenti un ūdens pudele. Īsi pēc pusnakts, kad sapratu, ka nav pat ko palikt zem galvas, dažiem ceļotājiem piešķīra istabas terminālī esošajā viesnīcā, kas gaidīšanu padarīja stipri vieglāku, jo sanāca izgulēties un pat ieiet dušā.

Redzēs, kas atgadīsies pārējās četrās lidostās, kurās uz īsāku vai garāku brīdi viesošos nākamās piecas nedēļas.

Esmu vienā no pasaules megapilsētām. Tūlīt lēks saule, un neredzu iemeslu neiet skriet tagad.