kyo

Pirmajās dienās viesnīcā no rītiem modos ap četriem. Dažas stundas bija jāpagaida, līdz uzaust saule. Likās, ka neliels skrējiens pa pilsētu svētdienas rītā ir labākais, ko varu darīt jaunā vietā. Jāatzīst, ka tas gan radīja diezgan nepareizu pirmo iespaidu par lielpilsētu, jo ielas, pakalpojumu vietas un transporta mezgli bija pārsteidzoši tukši. Tikai tuvojoties parka perimetram ievēroju cilvēku straumes, kas laikam tāpat kā es līdz ar gaismu pametuši ligzdas un svētdienu sākuši ar vieglu skrējienu. Manīju arī pāris entuziastus, kas pa šaurajiem parka celiņiem izpildīja AIIT, spriežot pēc bļaustīšanās tik dievīgi klusā stundā, lai dod ceļu. Skrienot caur debesskrāpju kvartāliem, apkārt uz brīdi neredzēju vispār nevienu dzīvu dvēseli, un baisi augstie stāvi nepavisam neizskatījās, ka kādreiz būtu apdzīvoti. Brīžos, kad sanāca uzskrēju kādā pakalnā virs pilsētas, skatam pavērās bezgalīgas platības ar smalku apbūvi. Vēl joprojām grūti aptvert, cik plaša ir pilsēta un cik liela daļa pasaules populācijas šeit dzīvo. Nevarēju visu laiku koncentrēties skriešanai, ik pa brīdim bija jāstājas brīnīties apkārt, un, kas sākumā tika plānota kā 30 minūšu rītarosme, beidzās pēc vairāk kā 10 km.

Dienas turpinājumā bija padomā doties ārpus pilsētas, un pēc garām brokastīm un ceļvežu šķirstīšanas izlēmu vienatnē aizbraukt uz okeāna krastu. Pēc pusotras stundas ceļā nonācu uz mazapdzīvotas salas netālu no zvejnieku ciemata. Pūta vējš, klinšaino krastu apskaloja bangojošais okeāns, ik pa brīdim garām pabrauca kā nelieli zvejnieku kuteri tā masīvi konteinerkuģi. Uz brīdi piesēdu uz akmeņiem pie ūdens, apēdu līdzpaņemto sviestmaizi, uzņēmu dažus foto un portreta video. Varbūt tāpēc, ka līdz šim dzīvē nebiju pametis Eiropu, diezgan ilgi vienkārši pētīju dabu, pēkšņi likās tik atšķirīga. Uz salas uzkavējos līdz saulrietam. Mājupceļā vilcienā pārsvarā lūrēju telefona ekrānos cilvēkiem sev apkārt, cenšoties izprast viņu nodarbes, piemēram, primitīvās spēles, iepirkšanās, komiksi, video spēļu tiešraides, video zvani. Vēlu vakarā atgriezos istabā, atkal atcerējos, cik viens patiesībā esmu, aizmigu.

Nākamajā rītā devos uz universitāti, kur vispirms tikos ar epasta sarakstēs iepazītām amatpersonām, bet vēlāk centos iejusties laboratorijā jau laistoties ar nukleīnskābēm. Pirmajā darba dienā nepavisam nebija viegli. Šķiet, nekad agrāk tik daudz vienā dienā neesmu iemācījies gan teorētiski, gan praktiski. Diena paskrēja ātri, un, ejot mājup, domāju vien par to, kā tikko apgūto tagad pārnest uz ilgtermiņa atmiņu, vai vismaz neaizmirst līdz rītam. Un principā ar to, kā sistematizēt un saglabāt iegūtās prasmes, nodarbojos arī visu darba nedēļu. Vakaros vien izgāju ārā pastaigāties, apskatīt apkārtni, baudīt vietējo virtuvi.

Nepārtraukti esmu vieglā sajūsmā. Viss patīk. 

Nesaistīti nospriedu, ka dzīve nav taisnīga.