Mēneša sākumā startēju Šveices lielākajā akadēmiskā sporta pasākumā, SOLA stafete, kur šogad skrēju savdabīgo trešo etapu, 5.91 km ar neatslābtošu 415 m kāpumu no pilsētas robežas līdz populārai panorāmas skatu vietai Uetliberg kalnā. Rakstā par gatavošanos sacīkstēm un paša iespaidiem skrējienā.
Kad gada sākumā institūta menedžments izziņoja pieteikšanos kādā no četrām institūta komandām, pat iedomāties nevarēju, ka 14 cilvēku komandu spēsim nokomplektēt tikai no mana profesora zinātniskās grupas jo pērn bijām vien trīs, kuriem skriešana šķita dabisks brīvā laika pavadīšanas veids. Nezināma iemesla dēļ, mēnešiem ritot, arvien biežāk dzirdēju kā kolēģi pievērsušies skriešanai un lepojās ar kārtējo rekordu noskrieto km ziņā, un guvuši pārliecību pār saviem spēkiem, kandidēja uz arvien garākiem etapiem stafetē. Dažas nedēļas pirms stafetes pārdzīvojumi par skrējieniem, skriešanas inventāra salīdzināšana, skriešanas maršruti kļuva par ierastu sarunu tematu kafijas pauzēs un sapulcēs. Pēkšņi skriešana bija kļuvusi par populārāko fizisko aktivitāti grupā.
Tā kā startēju jau trešo gadu pēc kārtas, gatavošanās skrējienam pagāja bez pārsteigumiem, un brīdī, kad stafetes kociņš (aproce) tika nodots man, biju gana iesildījies un gatavs parādīt savu labāko sniegumu. Komanda tobrīd atradās 863. pozīcijā no 1000 komandām, kas nozīmēja diezgan vientuļu skrējienu grupas aizmugurē, par ko daudz nepārdzīvoju.
Biju nospraudis sev dažus mērķus, pirmkārt, nevienā brīdī nepāriet soļos, otrkārt, uzlabot komandas pozīciju par vismaz 100 vietām, treškārt, uzrādīt top100 etapa laiku. Lai izpildītu pirmo uzdevumu, svarīgākais likās sākumā neaizrauties ar augstu tempu, un pirmos pāris km skriet rezervēti, kas faktiski nozīmēja pārvietoties gandrīz vienā ātrumā ar sāncenšiem, tāpēc pēc pirmās puses paspēju apdzīt vien 11 komandas, un skrējienu tobrīd varētu raksturot kā gaužām garlaicīgu. Bet taupīšanās atmaksājās. Kāpums distances turpinājumā kļuva tikai stāvāks, bet konkurenti - lēnāki.
Tieši distances otrajā pusē vinnēju visvairāk. Pārņēma tāda patīkama sajūta, kad vienu pēc otra apsteidzu skrējējus, kas pa dubļaino nogāzi soļoja augšup, kamēr paša kājās jutu varenu spēku, un bez lielas piepūles varēju turpināt tipināt augšup. Pēdējie 400 m veda pa kāpnēm, pa kurām lēkāt augšup un manevrēt starp citiem skrējējiem kļuva stipri apgrūtinoši, it sevišķi, vietas, kur kāpnes kļuva par stāvu, lai pa tām skrietu augšā.
Pēdējā trepju posmā skriešana kļuva neizturami smaga, pārgāju soļos. Te vistiešāk izpaudās paša vājā fiziskā sagatavotība. Neskatoties uz to, tāpat turpināju apsteigt citus ar ātriem un plašiem soļiem pār pakāpieniem. Sasniedzis kāpņu pēdējos pakāpienu, biju nedaudz pārsteigts, priekšā ieraugot finiša arku un fotogrāfus. Mentāli, šķiet, biju gatavs skriet vēl pāris km, taču tagad bija laiks tikai finiša spurtam, ar kuru tad savu etapu varonīgi arī noslēdzu.
Uzskrienot kalnā 32 minūtēs, uzrādīju 90. etapa laiku, labākajam zaudējot mazliet vairāk kā minūti uz km (25:32), ar ko biju pilnībā apmierināts, ņemot vērā, ka šogad trenējos gandrīz uz pusi mazāk kā pērn, un pirms sacensībām šaubījos, vai top100 šoreiz vispār būs pa spēkam. Tobrīd komandu pacēlu par 161 vietām, kas priecēja un pavēra izredzes vismaz uz brīdi apsteigta principiālos konkurentus, pārējās trīs institūta komandas, bet, nē, līdz tam mums vēl jāaug. Beigās ieņēmām 734. vietu, par ko vakariņās un ballītē bijām gana lepni, un apņēmāmies nākamgad komandas līmeni tikai celt.
Pēc trim nedēļām kopā ar kolēģiem piedalīsimies vēl vienā universitātes sporta kluba rīkotājā skrējienā pusmaratona distancē pa meža takām un ceļiem. Līdz tam plānoju skriet četrreiz nedēļā un nomest pāris kilogramus no ķermeņa masa.
Vispār iet labi. Nākamreiz uzrakstīšu par dzīvi un pārdomām Cīrihē.
Tūdaļ atsāksies kalnu pārgājienu vasaras sezona, galvā top plāni un maršruti Alpos.
Gaidu, kad kāds pieteiksies ciemos! Piemēram 28. jūnija, 6., 13., jūlija un augusta nedēļas nogalēs labprāt pie sevis uzņemtu ciemiņus un pavadītu Alpos. Uzraksti!
Kad gada sākumā institūta menedžments izziņoja pieteikšanos kādā no četrām institūta komandām, pat iedomāties nevarēju, ka 14 cilvēku komandu spēsim nokomplektēt tikai no mana profesora zinātniskās grupas jo pērn bijām vien trīs, kuriem skriešana šķita dabisks brīvā laika pavadīšanas veids. Nezināma iemesla dēļ, mēnešiem ritot, arvien biežāk dzirdēju kā kolēģi pievērsušies skriešanai un lepojās ar kārtējo rekordu noskrieto km ziņā, un guvuši pārliecību pār saviem spēkiem, kandidēja uz arvien garākiem etapiem stafetē. Dažas nedēļas pirms stafetes pārdzīvojumi par skrējieniem, skriešanas inventāra salīdzināšana, skriešanas maršruti kļuva par ierastu sarunu tematu kafijas pauzēs un sapulcēs. Pēkšņi skriešana bija kļuvusi par populārāko fizisko aktivitāti grupā.Tā kā startēju jau trešo gadu pēc kārtas, gatavošanās skrējienam pagāja bez pārsteigumiem, un brīdī, kad stafetes kociņš (aproce) tika nodots man, biju gana iesildījies un gatavs parādīt savu labāko sniegumu. Komanda tobrīd atradās 863. pozīcijā no 1000 komandām, kas nozīmēja diezgan vientuļu skrējienu grupas aizmugurē, par ko daudz nepārdzīvoju.
Biju nospraudis sev dažus mērķus, pirmkārt, nevienā brīdī nepāriet soļos, otrkārt, uzlabot komandas pozīciju par vismaz 100 vietām, treškārt, uzrādīt top100 etapa laiku. Lai izpildītu pirmo uzdevumu, svarīgākais likās sākumā neaizrauties ar augstu tempu, un pirmos pāris km skriet rezervēti, kas faktiski nozīmēja pārvietoties gandrīz vienā ātrumā ar sāncenšiem, tāpēc pēc pirmās puses paspēju apdzīt vien 11 komandas, un skrējienu tobrīd varētu raksturot kā gaužām garlaicīgu. Bet taupīšanās atmaksājās. Kāpums distances turpinājumā kļuva tikai stāvāks, bet konkurenti - lēnāki.
 |
| Trase |
 |
| Kāpuma profils |
 |
| Īsi pēc stāvajām kāpnēm manāms nogurums |
Pēc trim nedēļām kopā ar kolēģiem piedalīsimies vēl vienā universitātes sporta kluba rīkotājā skrējienā pusmaratona distancē pa meža takām un ceļiem. Līdz tam plānoju skriet četrreiz nedēļā un nomest pāris kilogramus no ķermeņa masa.
Vispār iet labi. Nākamreiz uzrakstīšu par dzīvi un pārdomām Cīrihē.
Tūdaļ atsāksies kalnu pārgājienu vasaras sezona, galvā top plāni un maršruti Alpos.
Gaidu, kad kāds pieteiksies ciemos! Piemēram 28. jūnija, 6., 13., jūlija un augusta nedēļas nogalēs labprāt pie sevis uzņemtu ciemiņus un pavadītu Alpos. Uzraksti!
Komentāri
Ierakstīt komentāru
NU, rauj vaļā!