Jukola Kangasala

IK Auseklis komanda Jukola 2019 orientēšanās safetei 

Savā dzimšanas dienas ballītē februārī ar Zigmāru spriedām, ka šogad būtu labs laiks atgriezties Auseklis IK Jukolas komandā. Tāpat gribējās izvirzīt kādu lielāku mērķi, un no visām orientēšanās sacensībām, šķiet, Jukolas nakts stafetes sagādā vislielāko gandarījumu un sportam raksturīgo emociju klāstu. Sacensībām gatavojos četrus mēnešus. Pirmos divus salīdzinoši zemā intensitātē, un ar pāris nedēļas izlaidu slimības dēļ, taču līdz ar pavasari treniņu apjoms dubultojās, un pēdējās piecas nedēļas trenējos jau 5-6 h. Vidēji nedēļā trīs līdz četras reizes gāju skriet, divas vingroju. Bet orientējos šogad kopā tikai septiņas reizes, tāpēc biju pamatoti nobažījies, vai navigācijas spēs tikt līdzi ātrajām kājām.
Uz Somiju ar pilnu busiņu devāmies jau dienu iepriekš. Uz brīdi iegājām mežā papētīt apvidus īpatnības, aizbraucām nopeldēties, iegājām arī saunā (simboliski). Vakarā iekārtojāmies dzīvoklī Tamperē, G un I pasniedza makaroniem bagātas vakariņas. Tobrīd, atrodoties tuvāko draugu lokā, jutos vienkārši fantastiski.

2. nakts etaps ar manu trajektoriju

Auseklis IK pirmās komandas sastāvā man tika uzticēts 10.3 km garais 2. etaps. Pēc grandiozā stafetes starta un pirmo TV punktu vērošanas ekrānā varēju gūt iespaidu par pāris ceļu variantiem un kļūdām. Iesildījos bez aizķeršanās, un stafešu maiņā AG sagaidīju 168. vietā, kas bija gana daudzsološs sākums. Ceļā uz K punktu pārliecinājos, ka 1. kp ir tāds pats, kā pirmajam etapam, un GPS atkārtojumā ātrāk izskatījās skriet taisni. Nonācis uz apkārtceļa mazliet saminstinājos un aizvilku nelielu gabalu līdzi apkārt skrienošajiem, tāpēc izmetu nevajadzīgu līkumu. Izcirtumā etapa vidū panācu OK Ogres komandas pārstāvi, daudz netaupījos un skrēju garām. 1. kontrolpunktu plānoju paņemt no virsotnes, kas bija pareizais piegājiens un uzmanīgi to arī paveicu. Uz 2. kp skrēju traversā līdz ceļam, un tad gribēju ieraudzīt atklāto paugura degunu, taču dabā nespēju identificēt abus minētos orientierus un akli devos lejup no kalna. Apmulsu, apstājos, sāku vērot, kas notiek apkārt. Ievērojis vektorā skrienošu grupu ārā no bieza meža pudura, sapratu, ka mans kp turpat vien ir, un veiksmīgi paņēmu punktu.
Nākamos pāris etapus atsēdēju minētajā grupā, kas gan atspēlējās uz 5. kp. Bara efekta dēļ izmetām pamatīgu līkumu, neviens nevēlējās uzņemties iniciatīvu priekšgalā. Tamdēļ uz 6. kp aizskrēju no grupas un ar aptuvenu virzienu lielā ātrumā metos lejā no kalna uz dzirdināšanas punktu. Plāns 7. kp etapam bija uzrāpties uz lokālo virsotni un punkta rajonā vērot apkārt notiekošo, cerēt uz punkta izcelšanu, ko arī realizēju. Paveicās. Ceļā uz 9. kp jau biju noķēris nākamo vagonu un uz brīdi iegrožojis savu orientēšanos. Cieši sekojot līdzi kartē, kurp dodas vagons, ātri noreaģēju par nepareizo kp un paņēmu savu vienatnē. Līdz 13. kp minēto vagonu jau biju apsteidzis un trijatā ar līdzvērtīgiem skrējējiem pie 14. kp jau pieķērāmies nākamajā barā. Tobrīd komandu biju pacēlis par 35 vietām. Jutu, ka fiziski vēl joprojām ir jauda, tāpēc nekautrējos rauties uz priekšu un brīžiem uzņemties iniciatīvu, kā, piemēram, kāpumā uz 15. kp ne brīdi nepārgāju soļos un varonīgi punktu paņēmu pirmais, lieliska sajūta. Pēc tam gan manāmi aizelsos un pēc pieredzes nospriedu, ka  pareizāk tagad būtu piebremzēt, un ļāvu vagonam izcelt nepārprotamo 16. kp kontrolpunktu. Kāpjot ārā no punkta ievēroju, ka aiz mums savākusies apmēram 20 cilvēku kompānija.
Plānojot 17. etapu, prātā bija tikai viens variants, izmantot ceļu, taču nepadomāju par pēdējo piesaisti. Vairums jau etapa sākumā aizskrēja pa kreisi pa nogāzi, kamēr divatā ar somu orientieristu dragājām pāri kalnam, tad uz ceļa un bez nekāda plāna iekšā mežā. Ielidoju grāvīšu labirintā, kur pie sevis teicu: "Tikai tagad neapstājies un nešaubies." Vektorā izskrēju biezoknim cauri. Otrā pusē grāvjiem ieraudzīju muguru ar TuMe kreklu, naivi latviešu valodā pajautāju, vai dodas uz manu kp numuru. Par pārsteigumu saņēmu apstiprinošu atbildi. Atkal paveicās. Nezaudējot ne sekundi, paņēmām kp, kur arī uzstādīju savu augstāko etapa rezultātu distancē (98. no 1898 skrējējiem) un kopējo pozīciju stafetē - 124. vieta.

Neprofesionālisms

Sekojošais etaps uz 19. kp izrādījās liktenīgs, kur zaudēju 61 pozīciju un gandrīz astoņas minūtes. Etapu uzsāku aiz Krūmiņa (TuMe) muguras, kurš devās izkliedes punkta virzienā un principā aizbēga no manis. Piefiksēju zaļā izcirtuma kontūru kreisajā malā, lielo akmeni pie stūra. Tālāk izlēmu turpināt skriet pa horizontāli un atdurties pret izcirtuma malu punkta rajonā, no kuras būtu vienkārši paņemt kp. Taču kompasā skatījos reti, sāku virzīties par augstu un pa kreisi. Nonācis virsotnē, apstājos. Noskrēju zemāk uz priekšu. Sapratu, ka neesmu punkta rajonā un ka tagad jāpieņem lēmums, kā visātrāk kļūdu labot. Noskriešana lejā uz lauku nepalīdzētu. Uzskrēju atpakaļ virsotnē, pārbaudīju numurus pa ceļam sastaptajiem kp. Kartē nespēju atrast nepārprotamu orientieri, tāpēc sāku sekot citiem skrējējiem, kas pārliecinoši devās sacensību arēnas virzienā. Ka jau gaidāms, nonācu pie aiznākamā, 20. kp. Tad viss bija skaidrs, atlika tikai pēc iespējas ātrāk skriet pretī orientieristu vilcienam uz iepriekšējo kp. Paņemot kp, ievēroju, ka izlādējusies mana galvas lampa. Kombinācijā ar rūgtumu par pieļauto kļūdu gandrīz iestājās panika, taču ievēroju, ka gaišajā naktī spēju saskatīt atlikušos pāris kp līdz finišam, un apkārt skrienoši spīdināja, kur likt kāju. Ceļā uz nu jau zināmo 20. kp atkal apdzinu OK Ogres skrējēju. Maksimālā ātrumā paņēmu atlikušos kp, un finiša taisnē ieskrēju 184. vietā.
Summā biju atmetis komandu atpakaļ par 17 vietām, kas nav tik slikti, kā vēl brīdi iepriekš likās, bet vismaz par dažām vietām komandu pacelt gribējās. Atlikušajos etapos komandai neklājās diži labāk, un stafetes IK Auseklis 1 noslēdza 215. vietā.
Kopumā jāsaka, ka orientēšanās prasmes bija zem katras kritikas, bet likumsakarīgas treniņu trūkuma dēļ. Tikai pateicoties vairākām sagadīšanās epizodēm izdevās nezaudēt vēl vairākas minūtes un desmitiem pozīciju paviršību dēļ. Bet skriet bija patīkami, un patiesi izbaudīju sacensības mežā. Fiziski bez problēmām varēju apskriet vagonus, noskrējienos kontrolēt ķermeni, uzskriet kalnā, ja tas vēl ļāva drošāk paņemt kp. Tas rada gandarījumu par ieguldīto treniņdarbu, un vēlmi startēt vēl.