Orientēšanās distances Cīrihē

Pasaules orientēšanās dienas 2019 sprinta distance

Pasaules orientēšanās dienā universitātes pilsētiņā norisinājās orientēšanās sprinta sacensības ar vērā ņemamu konkurenci, tāpēc iespēju sacensties tepat Cīrihē uztvēru ļoti nopietni. Pēc tam tika noskaidroti ātrākie arī mežā, kur gan negāja tik gludi kā orientēšanās parkā. Rakstā mazliet sīkāk par abām orientēšanās distancēm.Vairāku trešdienu vakaros Cīrihes orientēšanās klubs pavasarī un rudenī piedāvā salīdzinoši īsas orientēšanās distances pilsētas mežos un parkos. Irchel parkā sprinta distanci skrēju jau trešo gadu pēc kārtas, un jāatzīst, ka distance likās gaužām līdzīga iepriekšējām, daži kp un etapi bija jau reizi skrieti.
Uz pirmo kontrolpunktu bija jāizvēlas, vai apskriet minimālu līkumu pa gājēju celiņu vai rāpties augšup uz tiltu caur krūmiem, tomēr, salīdzinot etapu laikus, abi varianti izrādījās vienlīdz ātri. Ceļš uz nākamo kp veda pret kalnu, tāpēc ilgāku laiku skatījos kartē, papētīju nākamos etapus. Īsākais trešais etaps, iespējams, bija sarežģītākais distancē, jo, dodoties lejup pa nogāzi, lielā ātrumā vajadzēja pamanīt īsto akmeni. Sekoja daži garlaicīgi skrienamie etapi, kuru distancē bija ne mazums. Ceļā uz 9. kp jau sāku galvā rast argumentus, kāpēc maršruts uz 10. kp pa labi būtu labāks kā pa kreisi, kurš acīmredzami ir īsāks. Dabā aizliegtās teritorijas šķērsošanas vieta īsākajam kreisajam variantam bija nepateicīgas metāla sastatņu kāpnes un tilts, kuru šķērsošanai vajadzētu ap 10-15 sekundes. Izlēmu riskēt un doties pa labi, tīri tamdēļ, lai pēc finiša būtu ko salīdzināt ar konkurentiem. Labais variants arī gluži nebija pilnībā tīrs skriešanai, vairākas trepes un strauji pagriezieni nogurdināja. Etapā zaudēju 20 sekundes labākajam laikam, kurš, pieņemu, skrēja pa kreisi. Atlikušajos pāris kilometros atguvu zaudēto ar ātru soli, taču nepietika, lai uzrādītu ātrāko distances laiku, un beigās ierindojos 4. vietā no vairāk kā 30 dalībniekiem ātrākajā grupā.

Nedēļu vēlāk vietējie orientēšanās entuziasti pulcējās un vidējo distanci Adlisberg mežā, kurā līdz šim vēl ar karti nebiju skrējis. Distanci sarežģītāku padarīja fakts, ka kontrolpunkta orientieri bija izņemti no kartes un kp atrašanās vietu varēja precizēt tikai pēc leģendas kartes malā. Tikt līdz punkta rajonam nebija grūti, taču izplaukušu krūmu un lapkoku mežā atrast mazā izmēra prizmas sagādāja lielas problēmas, un dažbrīd pat sāku dusmoties, ka nespēju ieraudzīt punktu. Skrējiens noteikti nebija tik dinamisks, kā parkā, bet orientēties mežā sagādāja mazliet piemirstas pozitīvas sajūtas. Tā kā staigājot pakārt ap kontrolpunkta vietu kopumā pavadīju vairāk kā desmit minūtēs, gala rezultāts šoreiz vairs nebija svarīgs.
Līdz Jukola orientēšanās sacensībām Somijā atlikusi nedēļa. Pēdējie trīs mēneši aizvadīti trenējoties trīs līdz sešas stundas nedēļā, un kārtējā vakara skrējienā vai intervālu sērijā bieži iedomājos tieši par šo sporta notikumu. Ir pamats optimismam, stafetes nakts etapā ceru būt pārliecināts par savām spējām vismaz fiziski. Tagad, kad ir izdarīts mājas (treniņu) darbs, it tāda patīkama sajūsma par gaidāmo nedēļas nogales braucienu uz Somiju un azartisko orientēšanās stafeti. Uz Tamperi dosimies draugu kompānijā, un plānojam iepriekšējā vakarā pirms starta vēl pieslīpēt orientēšanās prasmes Kangasala mežā modelī.

Būs jautrīī!

2009