Divdienu kāpiens Sulzfluh (2817)

Bariņš gājēju

Viens no vasaras atmiņā paliekošākajiem piedzīvojumiem bija divu dienu pārgājiens Šveices Alpos. Augusta vidū ar draugiem un kolēģiem pirmo reizi nakšņoju kalnu mājā.  Tāpat izgājām vienu no garākajiem via-ferrata maršrutiem līdz šim, sasniedzot virsotni uz Šveices-Austrijas robežas. Rakstā par saviem piedzīvojumiem un iespaidiem grandiozajā tūrē.
Lai arī bērnībā jau vairākkārt biju pavadījis naktis kalnu būdiņās Polijā un Slovākijā, kad ar vecākiem pārgājām pāri Tatriem, līdz šim Alpos pastaigas biju plānojis tik vienas dienas ietvaros, garākajos no tiem ceļā dodoties ap saullēktu un lejupceļu veicot jau tumsā. Ja parasti kalnos dodos nelielā kompānijā, tad šoreiz grupu veidoja vairāk kā 20 cilvēki, pārsvarā kolēģi un draugi. Kad no rīta tikāmies uz Cīrihes dzelzceļa stacijas perona, skats no malas ar mugursomām, alpīnisma inventāru un kalnu zābakiem atgādināja īstu ekspedīciju.

Viens gājējs

Devāmies uz St. Antonien ciemu netālu no Austrijas robežas, ielejā, kur pats vēl nebiju viesojies. Pa ceļam vēl pēdējo reizi pārskatījām kartes un precizējām maršrutu. Skatoties ārā pa kalnu vilciena vagona logu jūtami auga mana sajūsma par gaidāmajiem piedzīvojumiem.
Pirms atejas iesmērējām ķermeni ar pamatīgu krēma kārtu, savilkām zābakus. Gājienu uzsākām St. Antonien, Platz (1418m), cepināja saule. Sākumā taka vijās caur priežu siliem, tad pacēlāmies virs koku augstuma robežas un skatam pavērās plašas ganības. Tālumā varēja dzirdēt nepārtrauktu troksni, kas nāca no ganāmpulka zvaniem. Pašus lopus tālumā ieraudzīt nebija viegli, slēpās reto koku ēnās. Zem kājām ik pa brīdim maisījās mellenāji, pilni ogām. Pauzītēs metāmies lasīt, garšo mazliet stiprāk kā Latvijas. Ap launaga laiku nonācām pie pļavu ieskauta ezera, no kura sejā vēlās patīkami vēsa gaisa masa. Pēc divu stundu kāpiena uz soliņa turpat takas malā no mugursomas izņēmām līdzpaņemtās sviestmaizes. Bijām pakāpušies gandrīz 800 metrus. Pusdienas atjaunoja mūsu enerģijas krājumus un ievērojami atviegloja nesamo.

Orientierists un daļa kāpēju grupas

Naktsmājas Carschina

Tālāk atlika nepilnas stundas gājiens traversā līdz Carschina kalnu būdai (2220m), kas atradās stratēģiskā sedlienē pie Šveices-Austrijas robežas. Turpat arī vairāku maršrutu krustojums un sākumpunkts. Uz mājas terases jau pa gabalu manīju saulē izliktos zābakus, bet blakus pie galdiem sēžam pašus kāpējus ar glāzēm rokās. Populārākais dzēriens Šveices kalniešiem šeit ir skābais ābolu sidrs. Arī pašam nesaldinātas ābolu sulas garša šķita tieši laikā.
Naktsmājas bija pus-pansijas tipa, kur mājas saimnieki bez gultas vietas gādāja par vakariņām un brokastīm. Vakariņas šaurajā ēdamzālē sastāvēja no trīs ēdieniem - sēņu biezzupa, zivs-kartupeļu sacepums un kūka desertā. Maz nelikās. Pēc vakariņām praktiski visi mājas iemītnieki bija atkal iznākuši uz terases - rietēja saule. Kalni izgaismojās fantastiskās krāsās.

Strauji atdzisa gaiss un satumsa. Ilgi zvaigznēs neskatījos, nosalu, agri devāmies pie miera. Gulēšana tika izkārtota istabā uz grīdas, telpā satilpa sešpadsmit matrači. Auksti nebija, un atšķirībā no citiem istabas biedriem man pēc divām sidra pudelēm aizmigu bez problēmām.

Klints pa kuru taisni augšā ved trošu ceļš

Modāmies ar sauli. Austot gaismai biedri, kas plānoja virsotni sasniegt pa sarežģīto klinšukāpšanas maršrutu, jau pameta būdu. Manīju tiem uz pleciem virvi un mugursomā šķindošus metāla āķus. Mēs tikmēr uz terases vēl dzērām tēju, vērojām saullēktu caur vieglu migliņu. Šodien mūs gaidīja tūres nenoliedzami gaidītākais piedzīvojums - trīs stundu dzelzs trošu maršruts pa klints sienu uz Sulzfluh virsotni (2817m). Šo via-ferrata maršrutu izvēlējās mazāk kā trešdaļa mūsu kompānijas, kamēr pārējie augšup devās pa garāku apkārtceļu, kas tika solīts vieglāks un mazāk bailīgs.
Klints pakājē gurnos ievilkām alpīnisma sistēmas, ieturējām nelielu sapulci, atkārtojot svarīgākās kāpšanas tehnikas detaļas, jo vairumam šī bija tikai otrā vai trešā reize pie troses. Dzelzs trepes, pakavveida pakāpieni, rāpšanās pār akmens plauktiem nebija nekas jauns, taču prasīja zināmu piepūli un drosmi. Sarežģītāk bija brīžos, kad sāniski uz kailas klints bija jāapliecas ap stūriem, vai vietās, kur jāpaļaujas uz zābaku zoles saķeri, lienot pa gludu akmens malu. Biju tik aizņemts ar āķēšanos, ka nesanāca uzņemt praktiski nevienu bildi trosēs. Kāpšana nebija fiziski grūta, bet nogurdināja nepārtraukta koncentrēšanās.

Skats no virsotnes

Kad sasniedzām virsotni, beidzot apjautu, cik augstu esam uzkāpuši, varēja redzēt pāri blakus esošajām kalnienēm, tālumā saskatīt, piemēram, Konstances ezeru. Pūta vējiņš, sēdējām barā ap dzelzs krustu un našķojāmies. Tiklīdz palika vēss, sākām doties lejup, šoreiz pa minēto apkārtceļu. Strauji zaudējām augstumu. Gājiens lejup nebūt nebija viegls, pamatīgi jutu augšstilba muskuļus. Lejupceļā no tāluma noskatījām zilu ezeru. Kad nonācām pie ūdens, daudz nedomādami, novilkām pēdas grauzušos zābakus un piesvīdušās drēbes. Iemetoties vēsajā ūdenī, ķermeni pārņēma veldzējoša sajūta. Pēc peldes, turpinot ceļu, kājās atgriezās tāds brīnumains svaigums.
Tūre noslēdzās ar skrejriteņu nobraucienu lejup pa ieleju līdz sākumpunktam. Braucamrīkus par simbolisku samaksu izīrējām turpat ceļmalā. Šo jautro, bet reizē gana bīstamo atrakciju mēģināju pirmo reizi. Finišējām pie St. Antonien baznīcas , sagaidījām transportu un noguruši, priecīgi devāmies mājup.