Orientēšanās Bernes Alpos

Orientēšanās sportam šogad esmu pievērsies vairāk kā pāris iepriekšējos gadus. Augustā pirmo reizi startēju Šveices nacionālajās sacensībās, kuras norisinājās Alpos netālu no Bernes un elites grupā pulcēja vairāk kā 60 dalībniekus. Dienu iepriekš fantastiskā apvidū noskrēju mazāka mēroga maču ar brīvo startu, kas atsvaidzināja navigācijas prasmes.

Distances sarežģītākā daļa

Jau vairākas nedēļas pirms sacensībām biju sajūsmā par gaidāmajām distancēm. Iegādājos jaunas naglenes, dārgākos apavus, kurus jebkad esmu nopircis. Saulainā sestdienas rītā no mājām uz sacensību centru, kas atradās 1600 m augstā Sunnbüel netālu no Kandersteg, devos ar vilcienu un pēdējo posmu ar pacēlāju, kurš bija iekļautas 30 franku dalības maksā. Tika piedāvātas sešas dažāda garuma un sarežģītības distances. Protams, izvēlējos garāko, jo vēlējos maksimāli daudz izmantot iespēju orientēties kartes interesantākajās daļās.
Īsi pēc starta pirmais, ko ieraudzīju kartē, bija uzkrītoši daudz dzeltenā krāsa. Meži bija fragmentāri. Paceļot galvu, varēja viegli redzēt vairākus simtus metrus uz priekšu, un līdzīgi kā ģeneralizēšanā, tālumā saskatot punkta rajonā esošos orientierus, sarežģīti etapi kļuva stipri elementārāki.

Karte ar trajektoriju

Skriešanas pamats zem kājām, lai arī ciets un pārredzams, bija gaužām nelīdzens. Skrienot nepārtraukti jāpiedomā, kā noturēt pēdu un potīti taisni. Robainos akmeņus sedza sūnas, zem sūnām mazas bedres, kuras ik pa brīdim izsita no ritma. Meža un krūmu posmos skriet un noturēt raitu soli nebija viegli, un bieži pat nācās burtiski rāpties ārā no dziļākām bedrēm, pār akmeņiem. Sāku aptvert atšķirību tempam, skrienot taisni vai apkārt pa ceļu, kas ir ievērojami lielākā kā pierasts Ziemeļvalstīs. Ziemeļvalstīs ieskaitu arī Latviju.
Lai arī ļoti nesteidzos, mazas neprecizitātes un raustīšanas sanāca biežāk kā katru otro kontrolpunktu. Uz 10. kp maldījos vairāk kā sešas minūtes, un gribētu vainot karti, ne sevi, šajā situācijā. Meklētās mikroieplakas vietā dabā atradās vēl dažas neiezīmētas, kuras vienu pēc otras kopā ar vēl diviem britu orientieristiem, vairākkārt pārorientējoties no dažādām piesaistēm, pārmeklējām, un vienu brīdi pat vienojāmies doties prom. Tomēr beigās maza meitene ieraudzīja kp prizmu noslēptu bedrē vienā no ieplakām un izglāba mani no diskvalifikācijas. Turpinājumā ar mani bija savākusies jau sešu skrējēju grupa, kas atlikušo distanci padarīja mazliet aizraujošāku tīri sāncensības ziņā. Centos nepārtraukti uzņemties vadību, kas vairumā etapu arī izdevās, taču vairākkārt nespēju ieraudzīt punktu rupju neprecizitāšu dēļ un aizmukt no sekotājiem. Leģendas lasīšana šeit noderēja vairāk kā citos apvidos. Jutu, ka fiziski esmu labākā formā kā apkārt redzamie skrējēji, un arī kāpumos jutos labi.
Lai arī uzvarētājam, Matthias Merz, 7 km distancē zaudēju 25 minūtes, uzrādīju 14. rezultātu no 43, par ko biju ļoti priecīgs, un cerīgi skatījos un nākamajā dienā gaidāmo startu nacionālā ranga sacensībās garajā distancē. Pēc finiša uzreiz nedevos mājup, bet kājām atgriezos pie distancē manītas piknikvietas maza debeszila ezera malā, kur ieturēju līdzpaņemtās pusdienas.

Karte ar trajektoriju

Nākamajā dienā garās distances starta protokolā elites grupā jau vairāk kā 60 dalībnieki. Vilcienā, dodoties uz sacensībām, pētīju sacensību apvidus karti un iepriekšējās dienas etapus. Uz starta stājos pārliecinātāks kā vakar un ar mērķi rezultātos ierindoties labāko pusē.

Distances sākums

Pirmais etaps izskatījās vienkāršs, taču pats punkts atradās aizaugušā pļaviņā, grūti bija saskatīt reljefu. Saminstinājos, zaudēju vairākus desmitus sekunžu un galvenais - pārliecību. Bakstījos arī uz otro kp. Distanci neuzsāku labi, tāpat uz ceturto kp pārvērtēju skrienamību mežā, un zaudēju laiku kuļoties pa nelīdzeno pamatu, skrienot taisni, kamēr ievērojami ātrāk būtu apskriet pa ceļu.

Garais etaps un distances vidusdaļa

Patika variantu izvēle garajā etapa. Apstājos, veltīju piecas, desmit sekundes, lai pieņemtu lēmumu, kur skriet. Likās apkārtceļš pa labi ar stāvu kāpumu beigās ir ar mazāko risku iekulties neskrienamā mežā, un arī punktu paņemt būtu vieglāk no  pēdējās piesaistes, klintiņām pa kreisi. Variantu veiksmīgi arī realizēju, par ko liecināja arī fakts, ka nākamajos etapos noķēru pāris priekšā startējošos. Tas ievērojami pacēla manu cīņassparu. Daudz enerģiju lieki zaudēju izejot no 13. kp, kur netrāpīju uz taciņu, bet lauzos paralēli pa mežu. 14. - 16. kp veicu kompānijā ar vietējo orientieristu, kurš bija mazliet veiklāks, taču neprecīzs, un vēlāk pārķēra etapu, kas ļāva no viņa aizskriet prom. Distances pēdējie kilometri veda lejup no kalna, un spēja neatslābt orientēšanās ziņā bija noteicoša. Uz 20. kp atkal mēģināju ietaupīt laiku nogriežot stūri ceļa variantam, taču smagi zaudēju, iepinoties akmeņainajā mežā. Šī bija laba mācībā par zemu nenovērtēt ceļa variantus.
Rezultātos 26. vieta no 61 finišējuša dalībnieka likās adekvāts manām spējām, un nepārdzīvoju par zaudēto laiku distancē. Drīzāk priecājos, ka sanāca iekļūt labāko pusē.
Abas sacensības vēl vairāk manī raisīja orientēšanās izsalkumu, un pieteicos vēl citām šoruden, tai skaitā Latvijas čempionātam, par kurām sīkāk nākamajos rakstos.