Vasaras beigās izdevās aizvadīt dažas salīdzinoši kvalitatīvas treniņnedēļas, un sacensībās Šveicē fiziskā ziņā jutos gana labi, tāpēc izlēmu startēt arī Latvijas čempionātā orientēšanās vidējā distancē. Šoreiz atskats uz maniem iespaidiem mežā Krāslavas pievārtē.
Apvidū, pa kuru vidējā distance, jau skrēju pirms diviem gadiem Kāpā. Vēl diezgan labi atceros vairāku minūšu kļūdu uz pirmo kontrolpunktu, bet galvenais, varēju iztēloties, kā izskatās mežs un kādu skrienamību sagaidīt, plānojot ceļu variantus distancē. Pirms starta apzinīgi biju veltījis laiku, lai izpētītu karti un atcerētos savas kļūdas, un lai tās, cerams, vairs neatkārtotu. Iesildoties pirmsstarta zonā, likās, ka esmu sakoncentrējies brīdim, kad saņemšu karti. Taču īsi pirms došanās starta koridorā tiku izsists no līdzsvara, iesaistoties diskusijā, kur no manis tika pieprasīts viedoklis zināmā jautājumā. Tāpēc skrējienu beigās uzsāku tāds, nekāds.
Ieskrienoties un skatoties kartē, drīz vien pārņēma šaubas, nepārliecinātība, ko precīzi nodemonstrēja apstāšanās pusceļā uz pirmo punktu, un vēlāk sekojoša strauja virziena maiņa dodoties virsū otrajam kontrolpunktam.
Tikai dodoties augšup uz 3. kp, spēju prātu nostādīt fokusā, un skriešanas ātrums tika pakārtots orientēšanās spējām. Pirms ceturtā punkta bez problēmām ieraudzīju meklēto ieplaku, bet pirms 5. kp mazliet piebremzēju, lai trāpītu starp cerētajiem pauguriem. Uz 6. kp apzināti virzījos pa labi, jo no Kāpas distances atceros, cik slikti skrienams ir zaļais mežs tur, skrienot taisni vai izmantojot ceļu pa kreisi. Līdzīgi, tīri skrienamības dēļ, izejā no 7. kp, izvēlējos mest slaidu loku pa balto mežu.
Ceļā uz 10. kp varēja labi ieskrieties, taču tai pat laikā tuvojos kartes sarežģītākai daļai, tāpēc vairākkārt ieskatījos kartē, mēģinot identificēt drošu pēdējo piesaisti. Neko tuvāku kā kupicu vairāk kā 100m pirms punkta kartē ieraudzīt nespēju, tāpēc tālāk paļāvos tikai uz virzienu. Paveicās! Ko nevarētu teikt par 11. etapu. Plāns bija doties pa nogāzi līdz sedliem, un tad virzienā paņemt punktu. Mežā nebiju drošs par pauguru savā priekšā, un nepārliecināts iedomājos, ka esmu novirzījies pa labi, skrienot gar kalnu. Acu mirklī pazuda veselais saprāts, un metos pa kreisi haosā. Tikai brīdī, kad priekšā ieraudzīju stigu, aptuveni nopratu par savu atrašanās vietu un laimīgā kārtā ieraudzīju sarkanbalto prizmu, bet pāris minūtēs vējā. Uz nākamo kp skrēju lēnāk, uzmanīgāk. Taču uz 13. kp, mēģinot paātrināt tempu, atkal pieļāvu muļķības. Īsi pirms kp, domādams ka esmu plānotajā augstumā, patiesībā punktu meklēju par zemu. Rezultātā pacēlu liekas horizontāles un minūtes šajā etapā.
Turpinājumā palēnām noteikumus sāka diktēt mānīgs nogurums. Ekonomēju, retāk skatoties kartē, apskrienot paugurus un mazus šķēršļus. Taču tīri paņemti 20. un 21. kp deva pozitīvu lādiņu atlikušajos etapos maukt līdz galam, jo acīmredzami tie bija tikai formalitātes, un uz orientēšanos vairs nebija jāiespringst. Uz 23. atslābt neļāva uz takas ieraudzītā DB, kur tobrīd no malas šķita ātrāka, un man par katru cenu bijā jādemonstrē vēl lielāks ātrums, kas kopumā lieliski nomāca nogurumu pēdējiem etapiem.
Finišēju ar domu, ka nevienā brīdī nepadevos un rezultāts objektīvi atspoguļos pašreizējās spējas. Bet negaidīju, ka vairākas kļūdas kopumā novedīs pie rezultāta stipri zem saraksta vidusdaļas.
Apvidū, pa kuru vidējā distance, jau skrēju pirms diviem gadiem Kāpā. Vēl diezgan labi atceros vairāku minūšu kļūdu uz pirmo kontrolpunktu, bet galvenais, varēju iztēloties, kā izskatās mežs un kādu skrienamību sagaidīt, plānojot ceļu variantus distancē. Pirms starta apzinīgi biju veltījis laiku, lai izpētītu karti un atcerētos savas kļūdas, un lai tās, cerams, vairs neatkārtotu. Iesildoties pirmsstarta zonā, likās, ka esmu sakoncentrējies brīdim, kad saņemšu karti. Taču īsi pirms došanās starta koridorā tiku izsists no līdzsvara, iesaistoties diskusijā, kur no manis tika pieprasīts viedoklis zināmā jautājumā. Tāpēc skrējienu beigās uzsāku tāds, nekāds.
Ieskrienoties un skatoties kartē, drīz vien pārņēma šaubas, nepārliecinātība, ko precīzi nodemonstrēja apstāšanās pusceļā uz pirmo punktu, un vēlāk sekojoša strauja virziena maiņa dodoties virsū otrajam kontrolpunktam.
Tikai dodoties augšup uz 3. kp, spēju prātu nostādīt fokusā, un skriešanas ātrums tika pakārtots orientēšanās spējām. Pirms ceturtā punkta bez problēmām ieraudzīju meklēto ieplaku, bet pirms 5. kp mazliet piebremzēju, lai trāpītu starp cerētajiem pauguriem. Uz 6. kp apzināti virzījos pa labi, jo no Kāpas distances atceros, cik slikti skrienams ir zaļais mežs tur, skrienot taisni vai izmantojot ceļu pa kreisi. Līdzīgi, tīri skrienamības dēļ, izejā no 7. kp, izvēlējos mest slaidu loku pa balto mežu.
 |
| Kaujas pozā |
Turpinājumā palēnām noteikumus sāka diktēt mānīgs nogurums. Ekonomēju, retāk skatoties kartē, apskrienot paugurus un mazus šķēršļus. Taču tīri paņemti 20. un 21. kp deva pozitīvu lādiņu atlikušajos etapos maukt līdz galam, jo acīmredzami tie bija tikai formalitātes, un uz orientēšanos vairs nebija jāiespringst. Uz 23. atslābt neļāva uz takas ieraudzītā DB, kur tobrīd no malas šķita ātrāka, un man par katru cenu bijā jādemonstrē vēl lielāks ātrums, kas kopumā lieliski nomāca nogurumu pēdējiem etapiem.Finišēju ar domu, ka nevienā brīdī nepadevos un rezultāts objektīvi atspoguļos pašreizējās spējas. Bet negaidīju, ka vairākas kļūdas kopumā novedīs pie rezultāta stipri zem saraksta vidusdaļas.
Vakaru pavadīju patīkamā kompānijā, viesojoties Ozona naktsmājās. Nopeldējāmies Drīdzī, iezīmējām nākamās sezonas galvenās sacensības - 10Mila nakts stafetes Zviedrijā, gaiša Jukola aiz polārā loka, bet vasaras vidū O-Ringen piecdienas Upsalā. Izklausās patīkami satraucoši!
Komentāri
Ierakstīt komentāru
NU, rauj vaļā!