Augstkalnes orientēšanās Furkā

Šveices vasarā vairāk kā via-ferrata un kalnu pārgājieni mani aizrauj orientēšanās sacensības Alpos. Jo augstāk, jo labāk! Trīsdienu tautas sacensības norisinājās augstkalnē starp Andermatt ciemu un Furka kalnu pāreju. Tā kā pāris reizes šajā rajonā jau biju pastaigājies ar ģimeni un draugiem, pirms pieteikšanās apmēram iztēlojos skriešanu pa pļavām un augstumam raksturīgo laikapstākļu maiņu. 

Pieteikšanās brīdī mazliet māca šaubas, vai garā distance ar 400+ m kāpumu būtu šībrīža pieticīgajai fiziskajai sagatavotībai adekvāta, bet pēc MP komentāra: "Nav ko ākstīties," nolēmu tomēr iet uz pilnu banku. Programmā divas garās distances, 7.4 km, 495 m kāpums un nākamajā dienā 9.5 km, 400 m kāpums. Rakstā sīkāk iedziļināšos savos iespaidos par abiem skrējieniem. 

Pirmās dienas rītā lija lietus, redzamība bija diezgan vāja. Kalnos vēlās biezi mākoņi, gaiss bija vēss un mitrs, bet brīdī, kad sasniedzām Andermatt, lietus mitējās. Sacensību centrs atradās 2400 m augstumā, un visapkārt plika pļava ar baltu miglas sienu. 

Ar MP startējām vieni no pirmajiem, tāpēc praktiski visu distanci orientējos individuāli. Šodienas plāns bija maukt distances apmēram pēdējo trešdaļu, bet līdz tam orientēties piesardzīgi. 

Dzelžaini turoties pie virziena un lasot kartē lielākos akmeņus, izvairījos no nevajadzīgiem pārpratumiem uz pirmajiem trim kp. Pašpārliecinātību pacēla fakts, ka pamanījos izcelt punktus citiem. Ceļā uz 2. kp mazliet pārsteidza sniega lauks, kas pārklāja gaidīto akmeņaino zemi etapu vidū, taču uzreiz sapratu, ka uz sniega ar naglenēm pārvietošanās ir ievērojami ātrāka, jo pamats ir līdzenāks un cietāks. Pie paša punkta neatšķīru akmeni no klintiņas, tāpēc noskrēju pāris metrus par zemu. Biezās miglas dēļ bija grūti saskatīt orientierus tālumā, tāpēc sekošana virzienam principā bija arī vienīgais, ko darīju noskrējienā uz 3. kp. Tālāk sekoja trīs gari un vienkārši etapi apkārt Schafberg kalnu būdai pa pārgājienu takām. Uz 4. kontrolpunktu principiāli centos uzskriet visu kāpumu, taču pusē padevos, pārgāju ātros soļos. Sasniedzot zināmu augstumu, nonācu lielu akmeņu laukā ar vairākiem sniega pleķiem. Likās galīgi neierasts orientēšanās apvidus. Uz 5. kp vispār, lai nokļūtu līdz lukturim bija jālēkā pa milzīgiem un slapjiem bluķiem, kas likās diezgan jautri. Ceļā uz 6. kp vēl pāris reizes bija jāšķērso strauja upīte, kas pie reizes atvēsināja pēdas, bet pats kontrolpunkts atradās gana pasakainā vietā, lai lieku reizi paceltu galvu un pavērotu apkārtni. Tādas klinšainu kalnu ainavas acu priekšā distancē lika domāt par atgriešanos šeit vēlreiz. Savukārt, ieskatoties kartē, sapratu, ka gaidāmie īsie etapi prasīs koncentrēšanos distancei.

Uz 7. kp izvēlējos sekot pelēkajai krāsai kartē, atsegtas akmens virsmas, kuras negaidīti labi spēju saskatīt dabā un aizveda līdz kontrolpunkta pēdējai piesaistei - tuvumā esošās klints. Uz nākamo punktu skrēju traversā ar cerību ieraudzīt milzīgu klints bluķi. Tuvojoties mērķim, izrādījās, sajaucu to ar mazāku akmeni, kā dēļ novirzījos mazliet pa kreisi. Sīkums, ātri attapos. Uz 9. punktu noskrējienā mazliet paklīda mākoņi un cerēto prizmu ieraudzīju priekšā tālumā. Tāpat pēc norāpšanās pa akmeņiem pēc kontrolpunkta, pa gabalu jau manīju 10. kp. Turpinājumā sekoja garš un tehniski vienkāršs etaps, taču ar pamatīgu kāpumu beigās. Patīkami bija ieskrieties etapa vidū pa pļavu gar upīti, kamēr aizmugurē šalca iespaidīgs ūdenskritums. Kāpums pirms kontrolpunkta bija tik smags, ka vieglums līdz distances beigām tā arī vairs neparādījās. 

Temps pretēji sākotnējam plānam uz 12. kp jau ievērojami kritās. Cīnījos, lai vismaz līdzenajos posmos nepārietu soļos. Mazliet aizgāja ciet, sāku lūkoties pēc punkta stipri par agru. 13.-15. kp bija, manuprāt distances sarežģītākie etapi. Lai arī 13. kp nogāzes klintis un akmeņus varēja skaidri redzēt pa gabalu un ģeneralizēt, beigās aizskrēju šķībi, Tāpēc  14. un 15. etapā sāku lasīt katru akmeni, lai tikai pārliecinātos, ka neesmu ko palaidis garām. Tik lēnā tempā muļķīgi runāt par zaudēto laiku neprecizitātēs, drīzāk priecājos par nezaudēto augstumu, jo distances beigu daļā katra horizontāle no svara atlikušajiem spēkiem. Pēdējie divi etapi bija tīra formalitāte lejup no kalna. Finšā pamanīju, ka vienā no kritieniem sasistā plauksta kļuvusi asiņaini zila, lai gan krāsa varēja liecināt arī par aukstumu. Beigās nekas nopietns.

Pārsteidzoši, ka uzrādīju 11. laiku no 63 skrējējiem, kas laikam skaidrojams ar relatīvi mazajām kļūdām.

Pēc skriešanas ar Mikus devāmies atpakaļ uz Cīrihi, pa ceļam piestājot nopeldēties. Bija vērā ņemams nogurums, un īsi pēc vakariņām ap deviņiem jau parubījāmies.

Deviņu stundu miegs nākamajā rītā sajūtas par gaidāmo augstkalnes reisu padarīja stipri optimistiskākas. Pretēji vakardienas mākoņiem un pelēkai miglai arī laikapstākļi pa ceļam ļāva netraucēti vērot grandiozās Alpu panorāmas pie stūres, kamēr ar īres auto līkumojām augšā uz Furka pārēju (2429 m), kur atradās sacensību centrs. Starts, savukārt, atradās distances augstākajā punktā (2700 m), un līdz tam bija jāveic 2.5 km gājiens, kas gaidāmajam skrējienam iesildīja vairāk kā pietiekami. Nonākuši augšā pie starta koridora, pirms došanās pēc kartes uz brītiņu piesēdām uz akmens atvilkt elpu. Distances plāns bija sekot 2020. gada Latvijas čempionam garajā distancē - pietaupīt spēkus beigām. 

Distances sākums bija tīrā bauda. Orientēšanās skrējienā lejup pa pļavu, kamēr tālumā lūkoties pēdējo piesaisti vai pašu kontrolpunktu. Uz 3. punktu, skrienot labo variantu, pamanīju, ka kalnam pa kreiso pusi etapu ātrāk veica kāds cits skrējējs. Iesēdos viņam astē nākamajā etapā, kas veda pret lēzenu kalnu. Skrēju aiz muguras, temps bija manāmi virs komforta, taču atpalikt nevēlējos. Nonākot punkta rajonā, mazliet aizgāja ciet, un, ieraugot prizmu pie akmens, neieskatoties kartē metos tās virzienā. Izrādījās turpat atradās vēl trīs kp pie kartē iezīmētajiem akmeņiem, no kuriem es apmeklēju trīs, līdz atzīmējos savējā. Konkurents jau veikli bija ticis gabalā.

Uz 5. kp daudz nedomājot skrēju taisni pa līniju augšā uz kalna sedlieni, kamēr ne prātā neienāca ģeniāls variants pa labi. Trajektorijā apkārt aizliegtajai klintij praktiski nav kāpuma, un ievērojama daļa etapa ved pa taku. Šo kļūdu plānošanā ievēroju tikai pēc MP komentāriem, kurš to arī todien veica. Protams, šļūciens pa sniega lauku lejā pa ieloku arī nebija slikts, ņemot vērā attīstīto ātrumu. Pie 6. kp panācu, acīmredzot, citu konkurentu, kuru pašam par prieku turpat arī atstāju. 7. un 8. etaps ar skatu pār aitu ganāmpulku un ieleju bija vienkārši skaisti. Savukārt, 10. etaps bija tīrās mocības, kurus, šķiet, vairāk gāju nekā skrēju. Manāmi sāka izsīkt spēki un pavājinājās koncentrēšanās spēja, par ko liecina neprecizitāte 10. kp rajonā un vēl sāpīgāka kļūda, kad par augstu meklēju 11. kp.  Ceļā uz 12. kp nepārtraukti mēģināju sevi pierunāt nepāriet soļos, lai arī grūtības sagādāja pat skriešana traversā. Pie 13. kp garām paskrēja Beļģijas kreklā tērpts jaunietis, kurš izskatījās, ka grasās uzskriet atlikušo 220 m kāpumu līdz finišam. Tobrīd es sajutos bezspēcīgs. Uz pēdējo punktu kāpuma stāvākajā vietā vairākkārt apstājos atvilkt elpu no kāpšanas. Tieši tik pārguris es jutos, kamēr tālumā manīju, kā minētais beļģis jau pazūd otrpus korei. Finišēju apdullis, visticamāk, no skābekļa trūkuma, jo drīz pēc tam sāka sāpēt arī galva. Ar rezultātu 1:34:21 līderim zaudēju 29 minūtes, kas mani ierindoja 34. vietā no 52 dalībniekiem. Pēc finiša nebija spēka novilkt garās zeķes, un, gaidot ārā MP, turpat zālītē uz brītiņu parubījos. Lai arī distance bija mazliet par smagu un beigās nācās tērēt ārkārtas spēku rezerves, par orientēšanos tādā augstumā biju ļoti gandarīts un priecīgs. Pieteicos jau nākamajiem mačiem augustā.