Valmieras sprinta čempionāti

Šovasar viens no atvaļinājuma sportiskākajiem notikumiem bija Latvijas čempionāts orientēšanās sprinta distancēs Valmierā, kuram ieguldīju zināmu treniņdarbu skriešanas ātruma uzlabošanā. Sešu nedēļu treniņplāna galvenie uzdevumi bija skriet vismaz četras reizes un viena vingrošanas nodarbība nedēļā, ko lielā mērā izdevās arī realizēt, taču bija epizodes, mēģinot apvienot darba stundas un skriešanu, kad ķermenis ziņoja par pārpūli. Specializēti pilsētas orientēšanās treniņi diemžēl izpalika, kas beigās izrādījās arī galvenai klupšanas akmens sacensībās. Taču fiziski jutos konkurētspējīgs. Nedēļu pirms mača pusnaktī pēc tveicīgas dienas izgāju noskriet desmitnieku uz Jaunķemeru veloceliņa, tobrīd sajutu arī cerēto vieglumu kājās. Visticamāk, divi tempa intervālu treniņi nedēļā deva lielāko pienesumu manai čempionāta kaujas formai. 

Pirms izklāstu savus iespaidus par divām sprinta distancēm divās dienā, jāpiemin neredzēti augstā organizatoriskā kvalitāte. Bagāta infrastruktūra, ērtības sacensību centrā, godīgas spēles principu ievērošana, nepārprotama karte, GPS un sekošana līdzi citu cīņām tiešsaistē un arēnā. Teicamas sacensības no dalībnieka skatu punkta, salīdzinot, piemēram, ar vidējo distanci un stafeti Tartaka pļavā pērn.

Iesildoties pirms gaidāmā reisa Valmieras garāžu un blokmāju pagalmos, jutos ļoti labi. Īsi pēc starta uz pirmajiem diviem kp tikai domāju, kā nenoraustīties etapu plānošanā. Visu kontrolēju, bez pārsteigumiem.

Trešā etapa sākumā mazliet piebremzēju, lai pārliecinātos, vai S-veida trajektorija nesanāk garāka par apkārtceļu. 

Tālāk daži vienkārši etapi, kuros uz mirkli ieskatījos tālākajos etapos. Mazliet samulsināja šķērsojamais mūrītis pie 6. kp, taču laiku nezaudēju. Uz 8. kp abi varianti likās vienādi, bet izlēmu skriet pa labi, jo pamanīju pāris mikrovariantus caur pagalmiem, kurus tā arī par 100% neizmantoju. 

Pēc noskrietām gandrīz desmit minūtēm, manas navigācijas spējas bija stipri  kompromitētas. Tas atspēlējās izejā no 9. kp, kur izvēlējos neuzskriet divas horizontāles pret kalnu, bet slaidi to apliekt. Kļūdu uzreiz labot liedza kartē neiezīmēts žogs. Tālāk sekoja mana sacensību apvidus mīļākā daļa - banāna formas blokmājas ar gājēju caurejām zem tām. Protams, etapu variantu plānojumā vēlējos tās izmantot vairāk kā izvēlēties īsāko apkārtceļu, uz ko zaudēju. Uz 12. kp ātrāk un īsāk būtu skriet pa labi S-veidā.

Turpinājumā pēc radio kontrolpunkta (16.) pieļāvu lielāko kļūdu distancē, pazaudēju apmērma 20 sekundes.

Vēl pirms atzīmes kontrolpunktā aizskatījos par ilgu kartē, salīdzinot variantus uz 17. kp, un nepiefiksēju izejas virzienu. Izejā no 16. kp novirzījos pa kreisi etapa sākumā, apmulsu. Griezos atpakaļ. Tikmēr garām paskrēja minūti vēlāk startējušais EB, kuram cerēju paskriet aiz muguras, taču kontakts izpalika. Ieskatoties kartē pēc šī kp, atlikušie etapi līdz finišam izskatījās tīra formalitāte orientēšanās ziņā, tāpēc vairāk koncentrējos uz skriešanas tempa nezaudēšanu. Dažādiem veidiem centos piespiest sevi skriet ātrāk. Finišēju ar 16. rezultātu no 28 elites skrējējiem. Ar ātrumu un tehnisko izpildījumu biju apmierināts, neizdarīju neko pārlieku muļķīgu, un domāju, rezultātu tabulā atrados tur, kur to arī sagaidīju. Ieskriet TOP10 (-1:03) tik stiprā elites sastāvā arī ar tehniski tīru skrējienu man nebūtu pa spēkam.

Tūlīt pēc sacensībām pārslēdzos uz gatavošanos sprinta stafetei. Atjaunojošs skrējiens pa pagalmiem, dubultās vakariņas, 9h miega. 

Nākamajā dienā turpat Valmierā startēju sprinta stafetes jauktajā komandām (2 vīr. + 1 siev.). Brokastīs mazāk kā trīs stundas pirms starta uzcepu siermaizītes. Pirms starta sajūtas bija labas, un gaidīju līdz bezsamaņai ātru skrējienu ar vienkāršu orientēšanos, un mērķēju uzrādīt ātrāko etapa laiku starp kluba četrām komandām.

AG pēc pirmā etapa man nodeva stafeti 10. vietā, mazliet vairāk kā pus minūti aiz skrējēju grupas, kas cīnījās par 3.-8. vietu. Priekšā startēja taku skrējēju (Surikāti) komanda. Pirmos divus kp paņēmu ļoti strauji, varbūt pārāk ātri, jo ceļā uz trešo kp, apsteidzot Surikātus un priekšā ieraugot vēl bijušo un esošo kluba biedru komandas, pazaudēju saikni ar karti, un aizskrēju labu gabalu garām 3. kontrolpunktam.

Smieklīgi, ka man kļūdā līdzi aizskrēja tik tikko apsteigtais Surikāts. Izmestais loks maksāja gandrīz 30 sekundes. Uz 4. kp bez domāšanas izvēlējos kreiso variantu, pēc kura sekoja vienkārša izkliede. Uz 6. kp mani noķēra un nākamajā etapā apsteidza augstāk pieminētais EB. Tobrīd orientēšanās piegājiens mainījās no individuāla uz atsēdēšanu. Mazāk pievērsu uzmanību variantu pētīšanai, bet vairāk domāju, kā tikt līdzi EB un vismaz uz mirkli paspēt ieskatīties kartē. Izaicinošākais bija 19. kp, kur pa ceļam jāpaceļ stāvs kāpums no Gaujmalas. Prātā bija tikai viens, netaupīties un nepāriet soļos. Rezultātā mazliet pārpūlējos, un apdullis nākamo etapu veicu ar nelielu līkumu. Distances turpinājums bija ļoti vienkāršs, un tāpat kā vakar cīnījos pats ar sevi neļauties nogurumam un saglabāt tempu. Uz pēdējo kp atkal priekšā ieraudzīju kluba biedru komandu, bet līdz finišam to apsteigt nepaspēju. Stafeti pēdējā etapa veicējai nodevu devītajā vietā. Komandai beigās 11. vieta, bet desmitnieks bija sasniedzams.

Cerams, varēšu startēt arī vidējā distancē un meža stafetē Garezeros septembra sākumā. Bet līdz tam jāpiestrādā pie navigācijas.