EL piezīmes

Nedēļas otrajā pusē man diezgan lielas problēmas sagādāja attiecību uzturēšana. Likās, ka kaut kur es esmu atkal kļūdījies. Bet pēc pāris stundu dusmošanās, man, protams, tapa skaidrs, ka dzīvē ne ar tādiem cilvēkiem vien būs jāsatiekas. Radušos situāciju izmantoju savā labā un skaļi bļaustīties netaisījos. Vispār daudz iemācījos. Pēc piektdienas treniņa jutos noguris, un nolēmu visas brīvdienas pavadīt mājās, lai savāktu galus kopā. Tas ir jāiztīra istaba, kaut kas jāpiedzen mācību ziņā, jāpaskatās ar vecākiem kopā Vankūveras olimpiāde, jāapciemo brāļa banda, jānopelna nauda, jānodzen eži un jāapēd saldējums. Vispār nav ne vainas tādām ļoti klusām un lēnām dienām. Pārāk daudz stundas pavadīju gultā. Bet neuztraucos, ka palaidu kaut ko vērtīgu garām. Uz draugu telefona zvaniem, kā vienmēr, neatbildēju. Tā vietā esmu apņēmības pilns izlasīt Bulgakovu, jo man būtu kauns izlaidumā stāvēt pretī Vijai ar domu, ka šo romānu pa kluso būšu izšmaucis. Vēl istabas kinozālē noskatījos tomēr manu ...

Mans plaušu dzīvības tilpums ir 6,5 litri. Tie ir tikai 98,2% no normas, kas pienākas mana vecuma, dzimuma, auguma un svara vidējam cilvēkam. Es biju mazliet vīlies, bet, ja tā labi padomā, neko lietas labā neesmu darījis apmēram pēdējos gadus divus. Peldēt laikam nāksies biežāk un vairāk. Un jā, trešdienas pēcpusdiena noteikti ir neatņemama nedēļas sastāvdaļa. Tik ļoti man patīk dzirdēt zinātnisku valodu no mediķu un profesoru mutes. Vispār man patīk tieši tas, ka zināšanas šajā jomā var beidzot mēģināt pielietot praktiski un teorētiski. Bet tas gan mani netuvina šai profesijai. Vienkārši patīk tas azarts, kad centies atrisināt sarežģīto. Un vēl šodien saņēmu vērtīgāko dāvanu dzimšanas dienā. Daudz litrus saldējuma. Tik daudz, lai vienā un laikam pat divās reizēs to nevarētu apēst. Pilns saldētavas plaukts.

Es tomēr vēlos kko pastāstīt par nedēļas nogali. Pēc atlidošanas nācās iespraukties Žetonu vakara mēģinājumu vilnī, kas nenācās viegli. Fiksi mani iemeta citā lomā, kurā līdz pēdējam brīdim īsti nesapratu, kas un kā man ir jādara. Piektdienas vakarā pacēlām šampanieša glāzes par vairākiem svētkiem un atkalredzēšanos. Un tas viss ievilkās līdz hokeja laikam. Visa sestdiena tika pavadīta Kongresu namā, varētu teikt, ka diena diezgan izmetama, jo neko vērtīgu neizdarīju bez mēģinājuma. Sanāca pa nakti labi izgulēties, lai nākamajā dienā spēks pietiktu gandrīz 24h. Tā kā man bija auto, paspēju pusotru stundu atkārtot ķīmiju kopā ar Lailu. Bija patiess prieks viņu redzēt. Otrā Daugavas pusē jau pusdienlaikā sākās diezgan pamatīga rosība un stress Kongresu nama aizskatuvē, jo pat ģenerālmēģinājumā, pēc manām domām, daudz kas vēl turējās uz puņķiem. Un es vēl joprojām nesapratu, cik skaļi jātēlo, bet pašā uzvedumā visiem atnāca vaļā un emocijas nenorima līdz agram rītam. Pēc miljons fotografē...

Tagad gan par pašām sacensībām. Manā grupā 60 dažādu tautību puiši. Klausīju Jānim un distances centos uztvert kā labus treniņus. 1. diena. Spīdēja saulīte, bet bija pārāk agrs, lai gaisa temperatūra ļautu novilkt miljons drēbju kārtas. Apvidus - okeāna piekrastes mežs ar kāpām un sarežģītu reljefu pie pludmales, un ļoti ātrs. Garā distance 1:15 000 mēroga kartē. Šis salikums patiešām bija vislielākais guvums šoreiz, jo sezonā vien pāris reizes sanāk skriet šajā mērogā. Jau iesildoties biju sajūsmā par apkārtni. Zaļš kā vasarā. Īpaši ātri neskrēju, jo pārāk daudz uzmanību pievērsu kartei un tehnikai, it kā ātrums palika otrajā plānā, jo arī mērķis par sasniedzamo rezultātu man vēl nebija. Distances odziņa , daži kp kartes rietumu daļā, padevās ļoti labi. Bet uz 8. kp tika atstātas 4 minūtes. Starp bieziem rožu krūmiem atrast strautiņa izteku man sagādāja grūtības. Vēl joprojām nevaru saprast, kā man vajadzēja paņemt to punktu, jo vieta diezgan peldoša. Pie visa vēl saskrāpēju kājas. ...

Tas sākās jau pagāšnedēļ, kad fiksi pēc skolas metos uz RIX. Nepilnu stundu gaisā un tad sākās apmēram 6 ūber garlaicīgas stundas Skavstā. Izlasīju NewYorkTimes no vāka līdz vākam, bet visādi citādi skatījos griestos. Ap pusnakti nolaidos Bergamo, šeit jāpārlaiž nakts. Beigās pat sanāca kādas 4h gulēt, līdz sāka bļaustīties apsardze. No malas tas izskatās šādi. Par pagaidām labāko telefona zvanu, kādu esmu saņēmis, es laikam jau izstāstīju. Nākamajā rītā, izkāpjot no lidmašīnas Porto, man sejā jau ieblieza pamatīga saule un silts vējš. 3 lidojumi ar Ryanair mazāk kā 24 stundu laikā bija par daudz. Sajūtas nebija tās labākās. Pēc smalkām brokastīm pārģērbos un visas mantas atdevu glabāšanā, lai tikai ar telefonu un karti dotos uz pilsētu. Protams, es skrēju, nevis maksāju par metro. Laiks un kilometri tiešām pagāja ātri. Pa dienu ~4h noskrēju ap 35km. Pa vidu bija pusdienas un 2h pārtraukums IKEA. No sākuma bija jātiek cauri priekšpilsētām, un šī daļa neizcēlās ar neko īpašu. Kad tik pi...

Protams, Portugalu valoda nav garumzimju. Buries cauri un nesmejies. Ja nesaproti, piedoma ka velies. Tatad SO FAR, SO GOOD . Hostelis, kura sonakt paliksim pa nakti ir vienkarsi fantastisks. Vecpilsetas labirintos paslepusies 3 stavu maja, kura laikam pieder tikai mums. Mums pieskira divus laptopus ta vienkarsi. Princeses aizgaja balleties. Es palieku majas, jo majas ir parak majigas. Bet vispar kompaniju savacu tikai pirms paris stundam. Pedejas 36 stundas, protams, bija stasta vertas, bet nezinu, vai sadi to Jums pasniegt. Ka neka ar mani viss kartiba, un esmu notriecis tikai 20 eiro. Sodienas super garaja trenina redzeju okeanu, palmas, mandarinus un citronus koka zara un daudz elpu aizraujosu skatu. Tas nekas, ka mans kabatas talrunis ir gandriz 3 gadus vecs, jo ilustracijas celojumam esmu sagatavojis. Jus kadreiz esiet nokavejusi lidmasinu? Lidz sim man likas, ka tas veinkarsi nav iespejams. Es nesmejos. Ne, smejos gan A, ieveribas cienigs bija bridis ap 2 nakti vakar Bergamo lid...

Botānika vienkārši man nepatīk. Visas tās miljons dzimtas, kas pilsētas bērniem būtu jāzina uz CE - murgs. Kā ko tādu var vispār mēģināt iemācīties, ja tauriņzieži neizskatās pēc tauriņiem un kailsēkļu mikrogametofīts izskatās pēc kosmodroma. Nē, šitos jokus es laižu garām un ceru, ka jūnijā neko daudz no manis necentīsies izspiest. Bet ja ne par pirmdienas vakaru, tad šodien kačalkā atklājās sekas labās rokas lūzumam. Man ir pamatīgi atrofējušies rokas muskuļi, kas galīgi nenozīmē neko labu. Bet cilāt kājas pāri barjerām gan nav nekāda problēma. Liekas, ka fizikas stundas sāk iekarot līdzīgu stāvokli kā latviešu valoda pirms diviem gadiem. Šodienas kontroldarbs bija izcili smieklīgs. Un ir arī grūti izstāstīt kāpēc, jo vidējais līmenis ir zem katras kritikas. Bet visam pāri stāv respekts pret skolotāju. Rakstot paralēli aiz loga skatos, kā deg kaimiņu šķūnis piķa melnā tumsā. Skats iespaidīgs. Maizītes sasmērētas, biļetes izdrukātas, pase somā un šokolāde kabatā. Pēc 18 stundām es ceļ...