Laika izjūta man pēdējā laikā ir diezgan vāja. Jau biju ievērojis, ka attopos mājās bišku pēc deviņiem, bet nevaru nosaukt nevienu iemeslu, kāpēc 4 stundas pavadīju ceļā no skolas. Literatūras stundas velkas mūžību, bet psiholoģijās zvans noskan ļoti agri. Tam nav ne vaina, taču šodien gadījās pavisam nelāgi. Pērkot vilciena biļeti, secināju, ka tikko aizbraucis mūsu vilciens, kaut arī brīdi iepriekš biju pilnīgi pārliecināts, ka laiks kā jūra. Tad nu nācās atteikties no iespējas skriet 15niecē, bet tā vietā beidzot atrast RIX2. Ja atceries, tad decebrī bijām Slapjajām kājām. Šoreiz, vērojot lidmašūnu pacelšanos, kārbu atradām. Pārējo skrējiena daļu varētu nosaukt par ''virziens uz atmiņu''.
Itkā būtu kkas jāuzraksta par to, ko darbadienās es daru dienas pirmajā pusē, bet tas lasāms visur. Lainuko ķīmija ir ieguvusi manas mīļākās stundas statusu, un arvien vairāk sliecos kārtot fizikas eksāmenu.
Un vēl, Muse nostiprinājušies manā ''most played'' topā tā pamatīgi.
Komentāri
Ierakstīt komentāru
NU, rauj vaļā!