Sacensību telšu pilsētiņā ierados 14 stundas pirms sieviešu starta, pusnaktī. Pēc vēsās nakts dienas pirmā puse bija saulaina, nekas neliecināja par +8 grādu aukstumu un lietu. Pa dienu palīdzējām Lienei nobriest, paspēlējām zoli, noskatījāmies sieviešu startu un finišu, ēdām un apspriedām sacensīsību apvidu, kurš šogad tika pieteikts kā ļoti sarežģīts, kas tika pamatots ar vidējā ātruma kritumu salīdzinājumā ar iepriekšējiem gadiem par 1-2 min/km. Jau minēju, ka šogad skrienu 1. komandas 6. etapu, kas ir paradzēts ap 7:00 no rīta, tāpēc tā vietā, lai sekot līdzi sacensībām drēgnajā naktī, es izvēlējos pāris stundiņas pagulēt, kas tā arī īsti nesanāca. Bet tagad par visu pēc kārtas.
Komandas pirmais etaps distanci pabeidza 9simtnieka beigās, un tad visai komandai bija tikai viens uzdevums: kāpt un kāpt tikai uz augšu. No rīta, kad jau spīdēja saule un līderu komandas jau bija finišējušas, es mežā devos kā 381. Karti sadalīju 2 daļās: augša un apakša. Sākums līdz 4. kp pagāja praktiski bez kļūdām, un kartē iejutos ļoti ātri. Ātrums arī bija ļoti labs un apdzinu 24 komandas. Uz 5. kp skrēju pakaļ meitenei, kuru nezin kāpēc nevarēju/negribēju apdzīt, bija aizņemts ar kartes locīšanu, izvairīšanos no asiem akmeņiem, garā etapa plānošanu, un domāju, ka skrienam uz manu kp. Bet, kad pieskrēju pie farsta, ātri izlaboju 50 s kļūdu. Uz nākamo kp vēl joprojām skrēju līdzi tai pašai meitenei, kas izskatījās pēc juniores. Arī garo etapu sākumā skrējām kopā, līdz beidzot biju ticis galā ar visiem sīkumiem un ieštepselēju ātrumu garajam. Kartē redzama mana lielākā kļūda distancē, garajā etapā.
Ar zaļo punktoto līniju parādīts mans plānotais ceļs, ar violeto atzīmēju garos purviņus, kurus sajaucu, un sarkanais ir mans ceļš. Laikam vainīga ir mana paviršā izturēšanās pret virzienu, un tā kārtīgi kompasā ieskatījos tikai pie 10metrīgām klintīm, kur neraksturīgi vairs nebija nevienas takas un cilvēku. Bet ar to visu pie 8. kp es biju atguvis vēl 12 vietas komandai. Runājot par tempu, uz katru kp varēja attīstīt lielu ātrumu, piebremzēja lēkšana/slīdēšana lejā no klintīm/klintiņām un apdzīšanas manevri. Skriet distancē bija ļoti aizraujoši, jo visu laiku cīnies par vietām, arī patiešām izbaudīju apvidus specifiku un orientēšanos. Uz 16. kp mani vēlreiz pievīla virziens, kā rezultātā zaudēja ~ 4 minūtes. Beigu daļā, protams, bija sarežģītākie kp, kurus pašam sev par brīnumu paņēmu perfekti. Skrienot paraktiski uz finišu, neieskatījos kompasā un atstāju 1,5 minūti, apskrienot līkumu uz 19. kp. Finišā spiedu, ko varēju, bet bija par vēlu, koridors uz stafetes maiņu tika slegts pirms 45 minūtēm, un tas nozīmēja, ka pat teorētiski es nevarēju paspēt. Pēdējais etaps startēja ar kopējo startu.
9,3 km, 1:32:15, 9:55 min/km.
Uzrādīju 163. labāko laiku etapā, atpaliekot 28:22 ātrākā. Kļūdās atstāju ~10:30, bet nez kāpēc tas neliekas daudz. Prieks un gandarījums pēc finiša bija fantastisks. Komandu pacēlu par 59 vietām.
Vēl jāpiemin, ka maniem Salamoniem šī bija pēdējā iespēja pierādīt savu izturību. Zole atdalījās no pārējās daļas un virsma pārplīsa uz pusēm.
Komentāri
Ierakstīt komentāru
NU, rauj vaļā!