Valsts svētkos devos uz Lielvārdi, kur klubs rīkoja sezonas noslēguma pasākumu, kaut arī lielākajai daļai jauniešu atsākušies treniņi jau nākamajam gadam. Sākumā vairāk kā sešdesmit biedri tika sadalīti 17 komandās. Un šajā brīdī uzzināju, ka esmu otrs garākais kluba biedrs.
Kad kļuva skaidrs, ka man komandā ir mazais Emīls, kurš sevi vairākkārt pierādījis kā ļoti perspektīvu sava vecuma orientieristu, pavērās izredzes stafetes uzvarēt, taču finišā komandas biedri gaidīja tieši mani, un nācās samierināties ar sesto vietu. Distanci Lielvārdes pilsētas kartē jautru padarīja nepiemēroti apavi slidenajām gravām un zālājiem. Piemeklēja ķibele arī ar apavu šņorēm, kas pēdējā laikā atkārtojas bieži un sastāda lielāko daļu no zaudētā laika distancē. Pēc finiša visoficiālākā pasākuma daļa ar uzrunām, Mārtiņa sezonas apskatu, apbalvošanu. Tika meklētas iespējas, kā attīstīt kluba darbību, balstoties arīuz zviedru un somu klubu pieredzi. Vēl par dažādiem nopelniem tika apdāvināti vairāki kluba pārstāvji. Par rezultātiem, par nesavtīgu darbu, par izaugsmi, par kluba vēstures zināšanām un attapību. Es nepārvedu mājās neko. Taču atbrīvojos no 0,5 kg pulvera, kas nākamos piecus mēnešus jau nu noteikti man nebūs vajadzīgs, atdodot to M.Sirmajam, kuram laikam ir daudz plašāka informācija par tā lietošanu un lietderību. Neoficiālajā daļā kūkas, sarunas un smieklīgi foto/video no kluba dzīves arhīva. Secināju, ka šāds pasākums ir vitāli nepieciešams klubam. Tas stiprina attiecības starp biedriem, ir iespēja dalīties ar iespaidiem par sezonā paveikto ne tikai ar tuvākajiem draugiem un demokrātiskāk lemt par attīstību tālāk. Vakarā paspēju uz uguņošanu, kas ar katru gadu ir arvien grandiozāka, neskatoties uz sliktajiem laikapstākļiem. Jā, arī apskatīju apstarotos objektus pilsētas centrā.
Nākamajā rītā ar D.D., Arvi, Beātu piedalījāmies ikgadējās piedzīvojumu sacensībās Remoss. Pēc kārtīgu saldumu rezervju iepirkšanas, sacensību centrā starp Eleju un Vilci ieradāmies tieši uz komandas pārstāvju sapulci. Ar lietus, miglu un slapjiem purviem jāsaskaras bija jau pirmajā posmā, kur astoņdesmito gadu kartē līdzīgi kā Vaivaru Balvā jāatrod burti, kuri veido vietvārdu, kur jādodas saņemt īsto sacensību karti. Kartē iezīmēti 7 speciālie uzdevumu kp un vairāki kp ar dažādu vērtību, kuri dod papildu punktus. Visus papildus kp ņēmām līdz brīdim, kad vecajā armijas kartē iezīmētais vairs neatbilda dabā esošajam un punktu ņemšanai pavadītais laiks relatīvi pārsniedza to vērtību. Visinteresantākie, protams, bija SU. Pirmajā bija jārāpjas ozolā (easy!), otrajā jāfotografējas viduslaiku tērpos uz pils kāpnēm (bildes pasniedza kopā ar sertifikātu), nākamajā ar kasti galvā jānoiet pa tilta margu (Beāta), citā jātransportē cietušais lejā pa grants kalna kori. Visvairāk laika mums prasīja uzdevums, kurā bija jāuzvāra putra. Mums pat nebija sērkociņu, nemaz nerunājot par slapjo malku. Bet neticamā veidā ūdeni uzvārījām, izmantojot bērzu tāsis. Putra pašiem, protams, bija arī jāapēd. . Puskrēslā, pamesta augstsprieguma līnijas staba pakājē atradās priekšpēdējais SU, manuprāt, visaizraujošākais. Kamēr Arvis ar DD kāpa pa staba balstiem, mans uzdevums bija to pašu augstumu pieveikt ar žumāriem. Nekad to dzīvē pa īstam nebiju mēģinājis. Un tas ir vieglāk nekā izskatās. Pēc tam jāpārāķējas un pašiem jādūferējas lejā. Kad visi bijām tikuši lejā, līdz kontrollaika beigām bija palikušas 30 minūtes un kādi 6 km līdz pēdējam SU. Tā tas ir bijis gadu no gada, kad pēdējās minūtēs vēl cenšamies sagrābt pēc iespējas vairāk punktus. Šogad mums nepaveicās, nokavējām mazliet vairāk kā trīs minūtes, un tiesneši bija bargi un pēdējā SU punktus neieskaitīja. Tur visai komanda bija jāsmērējas gar 20m sienu, kas bija visvieglākais SU. Finišējām laikā, un pārsteigumu jau neizraisīja fakts, ka arī šogad palikām nepārspēti savā grupā. Kopvērtējumā 5. vieta. Jāpiemin, ka šogad praktiski visur, kur bija iespējams, skrējām. Un tas attaisnojās, jo ~ pusē noķērām J.Krūmiņa komandu, kurus uzskatījām par favorītiem. Atlikušajā distancē vairākkārt sadarbojāmies, jo startējām dažādās grupās. 2010. gada Remoss noteikti paliks atmiņā kā slapjākais. Vairākkārt nācās iebrist vai šķērsot upes, purvus, kur aukstā ūdens līmenis sniedzās pāri ceļiem (olas jau pār bortu nemetām).
7h20min, ~39km.
Nākamajā rītā ar D.D., Arvi, Beātu piedalījāmies ikgadējās piedzīvojumu sacensībās Remoss. Pēc kārtīgu saldumu rezervju iepirkšanas, sacensību centrā starp Eleju un Vilci ieradāmies tieši uz komandas pārstāvju sapulci. Ar lietus, miglu un slapjiem purviem jāsaskaras bija jau pirmajā posmā, kur astoņdesmito gadu kartē līdzīgi kā Vaivaru Balvā jāatrod burti, kuri veido vietvārdu, kur jādodas saņemt īsto sacensību karti. Kartē iezīmēti 7 speciālie uzdevumu kp un vairāki kp ar dažādu vērtību, kuri dod papildu punktus. Visus papildus kp ņēmām līdz brīdim, kad vecajā armijas kartē iezīmētais vairs neatbilda dabā esošajam un punktu ņemšanai pavadītais laiks relatīvi pārsniedza to vērtību. Visinteresantākie, protams, bija SU. Pirmajā bija jārāpjas ozolā (easy!), otrajā jāfotografējas viduslaiku tērpos uz pils kāpnēm (bildes pasniedza kopā ar sertifikātu), nākamajā ar kasti galvā jānoiet pa tilta margu (Beāta), citā jātransportē cietušais lejā pa grants kalna kori. Visvairāk laika mums prasīja uzdevums, kurā bija jāuzvāra putra. Mums pat nebija sērkociņu, nemaz nerunājot par slapjo malku. Bet neticamā veidā ūdeni uzvārījām, izmantojot bērzu tāsis. Putra pašiem, protams, bija arī jāapēd. . Puskrēslā, pamesta augstsprieguma līnijas staba pakājē atradās priekšpēdējais SU, manuprāt, visaizraujošākais. Kamēr Arvis ar DD kāpa pa staba balstiem, mans uzdevums bija to pašu augstumu pieveikt ar žumāriem. Nekad to dzīvē pa īstam nebiju mēģinājis. Un tas ir vieglāk nekā izskatās. Pēc tam jāpārāķējas un pašiem jādūferējas lejā. Kad visi bijām tikuši lejā, līdz kontrollaika beigām bija palikušas 30 minūtes un kādi 6 km līdz pēdējam SU. Tā tas ir bijis gadu no gada, kad pēdējās minūtēs vēl cenšamies sagrābt pēc iespējas vairāk punktus. Šogad mums nepaveicās, nokavējām mazliet vairāk kā trīs minūtes, un tiesneši bija bargi un pēdējā SU punktus neieskaitīja. Tur visai komanda bija jāsmērējas gar 20m sienu, kas bija visvieglākais SU. Finišējām laikā, un pārsteigumu jau neizraisīja fakts, ka arī šogad palikām nepārspēti savā grupā. Kopvērtējumā 5. vieta. Jāpiemin, ka šogad praktiski visur, kur bija iespējams, skrējām. Un tas attaisnojās, jo ~ pusē noķērām J.Krūmiņa komandu, kurus uzskatījām par favorītiem. Atlikušajā distancē vairākkārt sadarbojāmies, jo startējām dažādās grupās. 2010. gada Remoss noteikti paliks atmiņā kā slapjākais. Vairākkārt nācās iebrist vai šķērsot upes, purvus, kur aukstā ūdens līmenis sniedzās pāri ceļiem (olas jau pār bortu nemetām).
Komentāri
Ierakstīt komentāru
NU, rauj vaļā!