EL piezīmes

Kobra Piektdienas pēcpusdienas sajūtu pēc darba nedēļas beigām nevar sabojāt pat tumši mākoņi pār reģionu. Otro mēnesi laboratorijā noslēdzu ar jauniem sintēzes mēroga rekordiem. Puslitra trīskaklu kolbā ar nātrija borhidrīdu reducēju 10 gramus ketona, un zīmīgi, ka šī bija arī mana pirmā sintēze pirmajā darbadienā, tad gan tie bija nieka 300 mg substrāta. Šoreiz temperatūras kontrolei ledus vietā izmantoju pārvietojamo termostatu, reducētāju ievadīju piecās porcijās, reakcijas laiks trīskāršojās vājā maisītāja dēļ un aparatūra aizņēma vairāk kā pusi velkmes. Bez ķīmijas vienā no mierīgajiem saulrieta kruīziem ar velosipēdu pa Bāzeles vecpilsētu nejauši saplēsu aizmugurējo kameru riepai. Jā, jau otro reizi divu mēnešu laikā. Un tas notika tieši tad, kad pārvedu iedzīvi uz jauno dzīvesvietu. Nezin' kāpēc, bet es asi pārdzīvoju katru ķibeli, kas atgadās ar manu velosipēdu. Un tikai pateicoties jaunajai kompānijai izdevās noturēt kaut cik pozitīvu garastāvokli pēc tam. Bet vispā...

Brīvdienu rīti Šonedēļ sāku uz darbu nest līdzi iepriekšējā vakarā pagatavotas pusdienas. Nolēmu, ka cukuru saitēm bagātu pārtiku efektīvāk vārīt ne tikai vakariņām, bet arī nākamajām pusdienām, kuras darbavietā apvienoju ar kafejnīcas salātbāru un zupu. Taču jāpiebilst, ka brokastis vēl joprojām ir neatrisināts jautājums. Līdz dienas vidum labākajā gadījumā esmu izdzēris tikai tējas vai kafijas krūzi. Ēdu ābolus. Katru dienu vismaz četrus. Diez vai jebkad iepriekš biju tik ļoti pievērsis uzmanību augļkokiem augusta beigās. Pēdējās nedēļas nepacietīgi vēroju un gaidīju, kad no darba ābelēm kritīs pirmie āboli. Tomēr tagad izskatās, ka vienīgais esmu sajūsmā par ražu. Tāpat vakaros pirms gulētiešanas mēdzu aizbraukt pie klusa plūmjkoka tepat pilsēta. Šonedēļ tika izziņots oktobrī gaidāmais Ben Howard otrais studijas albums, un šonedēļ sajūsmā vilcienā vairākkārt klausījos pirmo singlu no tā I Forget Where Wie Were . Dažreiz tieši pēdējo 30 sekunžu dēļ.

Pēdējais ieraksts blogā izpelnījās necerētu rezonansi draugu vidū. Nācās pārlasīt savu pēdējo apziņas plūsmu vēlreiz un mazliet pamainīt vārdu kārtību pāris dramatiskos teikumos, mēģinot tos apslāpēt, jo nevienu jau neinteresē čīkstēšana. Pēdējās dienas laboratorijā bija atzīmēšanas vērtas. Pirmo reizi veicu kārtīgu pārejas metālu katalizētu heterogēnu reakciju, ja neskaita Klik ciklopievienošanos ar vara(I) katalīzi univesitātē. Šodien mēģināju reducēt trešējo spirtu līdz alkānam, izmantojot 5% pallādiju uz ogles (Pd/C), skudrskābi un tās amonija sāli kā hidrīda pārneses sistēmu. Lai arī publikācijā ar līdzīgiem substrātiem tika solīts utopisks iznākums, es dienas beigās no reakcijas maisījuma izdalītai vielai KMR spektrā redzēju tikai tīru izejvielu. Nav jau pirmā reize, kad protokolu noslēdzu ar frāzi: "0% konversija", un labi, ka priekšā vēl četras citas reducēšanas metodes. Rītdien mēģināšu ar trietilsilānu un pallādīja(II) hlorīdu. Šovakar tomēr nolēmu vēlreiz kino n...

Papļāpājot ar Ditu skypā, nonācu pie secinājuma, ka problēmas pamatā ir socializēšanās trūkums pēdējās dienās. Nevaru sagaidīt, kad atbrauks Kristofers un pēc tam pārvākšos uz jauno pagaidu dzīvesvietu. Es nenormāli daudz laika pavadu pie datora. Pirmkārt jau, esmu pilnīgi atkarīgs no lielākajām sociālo tīklu vietnēm. Ja agrāk apmeklēju fb divas, trīs reizes dienā, tagad to daru reizi stundā, mēģinot radīt kaut kādu ilūziju, varbūt apmānīt skumjas. Protams, nekas no tā nemainās un pēc brītiņa esmu turpat, kur iepriekš. Otrkārt, bieži sāk sāpēt acis no pārāk ilgas lasīšanas vai klipu skatīšanās ekrānā. Redze mani uztrauc visvairāk, tāpēc būs jāizdomā, kā ierobežot mūsu attiecības. Nebiju gaidījis, ka gaisa temperatūra šeit augustā vien retu reizi pakāpsies virs 20 C grādiem. Nācās pat IKEA iegādāties biezāku segu par simbolisku naudu. Bet vēsums netraucē pirms saulrieta uzvilkt saulesbrilles, pabraukāties šortos ar velosipēdu, doties skatīties kino zem klajas debess. Piektdienas vakar...

Tās divdesmit minūtes, kuras pavadu vilcienā, braucot atpakaļ no darbavietas uz pilsētu, ir visdīvainākais brīdis manā ikdienā. Galvā iestājas pilnīgs tukšums. Dzelzceļa monotono ritmu nespēj noslapēt pat mūzika austiņās, kuru arī visticamāk diez vai izvēlos apzināti. Tāda sajūta, ka guļu ar acīm vaļā. Atpūtas telpas virtuvē blakus kafijas automātam manu uzmanību jau pirmajās dienās piesaistīja žurnālu un grāmatu plaukts. Lieki minēt, ka tā saturs saistīts ar organisko ķīmiju. Lai arī lasāmvielas izvēle ir milzīga, sākot no pasaulē atzītām rokasgrāmatām un beidzot ar vadošo organiskās ķīmijas zinātnisko publikāciju žurnālu papīra izdevumiem, tā pa īstam esmu aizrāvies ikmēneša SCI žurnālam Chemistry&Industry . Lasu to burtiski no vāka līdz vākam par mazu jaunuzņēmumu inovācijām, akadēmisko institūtu atklājumiem un tehnoloģijām ražotnēs. Atzīmēšanas vērts tas ir tāpēc, ka pēdējos mēnešos aizvien vairāk interesējos par nozares aktualitātēm globālā mērogā, lai radītu sev pilnīgāku...

Tipiski brīvdienu rīti Šorīt brokastīs pēc videosarunas ar K devos velotūrē uz vietējo IKEA. Varbūt bezmaksas kapučīno un cepumu, varbūt ērto dīvānu dēļ man tur tik ļoti patika, un nospriedu, ka droši atgriezīšos vēl citu rītu. Vispār diena sanāca diezgan sekla, neizplānoju neko grandiozāku kā pārtikas iepirkšanu nedēļai, pāris stundām vācu valodas un EdX nodarbībām datorā un vakara brīvdabas kinoseansu. Dienas labākais darbiņš bija avio un dzelzceļa biļešu iegāde oktobra nedēļas nogales ceļojumam uz Zviedriju. Ar oranžo lidmašīnu no Bāzeles pārlidošu uz Kopenhāgenu un tālāk pa zviedru dzelzceļu līdz Ditai par nepilniem 130 EUR/turpatpakaļ. Vakaros aiz loga dzirdamas zemu frekvenču rīboņa, jo blakus notiek diezgan iespaidīgs klubu mūzikas festivāls ar trim pasaulē ietekmīgiem MacBook atrādītājiem publikai, Dāvids, Kalvis un Avīčī, vismaz uz plakātā tie izpelnījušies lielāko fontu . Aiz intereses vakar pēc tumsas iestāšanās noripoju garām pasākuma arēnai, tas izskatījās tieši...

Mēneša beigās pārvākšos uz jaunu dzīvesvietu. Šonedēļ jau vairākus vakarus pēc darba pavadīju tur vakariņojot, dzerot tēju vai apspriežot mākoņu zīmējumus uz superīga balkona. Nolēmu pamest pašreizējo istabu pilsētas nomalē, jo izrādās vienīgais iemesls, kāpēc par to maksāju vidēji 20-30% vairāk kā citur pilsētā, ir aiz loga redzamie pāris koki. Divu nedēļu klaiņošana pa izīrēšanā izliktiem dzīvokļiem nebija veltīga, veiksmīgi parakstīju 4 mēnešu līgumu par gandrīz divreiz lielāku istabu, trešdaļu lētāku īres maksu, trauku mazgājamo mašīnu, grilu uz balkona, kā arī tuvāk stacijai un kopā ar trīs dažādu tautību manas paaudzes jauniešiem. Ļoti smieklīgs un patriotisks zviedrs, rumāņu meitene, kas nebaidās lietot krievu lamuvārdus, jo neviensjautāpatnesaprot , un tipiska šveiciete, kura atgādināja, ka šajā valstī vecākiem jāuzņemas pilna atbildība par bērniem līdz pat 25 gadu vecumam. Tā kā biju diezgan noilgojies pēc draugiem un bezmērķīgām sarunām vakaros pēc darba, tad bez domāšanas pi...