Par sīpoliem jau sen gribēju uzrakstīt. Vairākus gadus pēc sīpolu pārbarošanas pamatskolā no tiem vairāk vai mazāk izvairījos. Ņemšanās ar tiem vienmēr noveda pie acu kairināšanas, labi smaržo un izskatās tikai tikko griezti, nekas salds tur tāpat nav un vispār novērtēju pārāk zemu. Labprātīgi ēdu sīpolus tikai pie salātiem, kas satur olīvas, avokado vai kazas sieru. Apsēstība sākās, kad pavasara beigās tradicionālajā dārzeņu sēšanā laukos man tika uzticēta tieši sīpolu stumšana zemē. Citus gadus laicīgi piesakos uz it kā vieglāko kālija un fosfora savienojumu kaisīšanu vai burkānu birdināšanu rindā. Vēlāk rudenī dārzeņu, ieskaitot sīpolu, raža bija necerēti liela. Kad atvedām pilnu maisu līdzi uz dzīvokli, palēnām sāku mizot tos klāt arvien vairāk maltītēm. Varbūt pēc JRT izrādes 'Kabulas Dārgumi" iespaidiem vai ģimenes ēdienu gatavošanas tradīcijām, vai vēstures faktiem (Mendelis mēra laikā) šo dārzeni šogad uzskatu par līdzekli pret visām kaitēm un neatņemamu vērtīgu uzt...