EL piezīmes

Kaut arī treniņplāns februārim nebija ļoti smags, nācās ieturēt trīs dienu neskriešanas pauzi, lai sadziedētu mazu traumu. Iepriekšējās nedēļas beigās sajutu nepateicīgs sāpes vienā no pēdas saitēm, kas sākumā nelikās nekas īpašs. No pieredzes izspriedu, ka pareizākais būtu uz to reaģēt un izlaist vairākas treniņstundas, tā vietā vairāk pievērsties vingrošanai un atpūsties. Šodien atsāku skriešanu ar nu jau klasisko aplīti pēc darba laika beigām gar upi. Sāpes pazuduša, pēc atpūtas jutos ļoti viegli un motivācijas pilns.   Bāzelē šonedēļ sācies ikgadējais trīs dienu karnevāls. Es nezinu, vai līdz šim esmu bijis kādā karnevālā, bet tas, kas pašlaik notiek pilsētā izskatās žilbinoši, un tāda festivālu redzu pirmo reizi. Bāzelē strādājošajiem ir oficiālas brīvdienas, pilsētas centrs ir pārpildīts, cilvēki sajūsmā. Tā kā es nestrādāju Bāzele, bet gan blakus kantonā, tad man no rītiem jāminas pretējā virzienā nogurušu ļaužu plūsmai, kas pēc kārtējā nakts grautiņa pusaizmiguši draudz...

Elektroniskajā pasta kastē saņēmu vēstuli no Upsalas universitātes ķīmijas programmas vadītāja, kurā minēts, ka, iepazīstoties ar maniem dokumentiem, atbilstu programmas prasībām un ir pamats domāt, ka marta beigās, kad paziņos oficiālos rezultātos, būšu uzņemto sarakstā. It kā labi, bet tajā pašā laikā nemierīgu rada fakts, ka man nebūs iespēja izvēlēties no vēl pāris studiju programmām Dānijas augstskolās, kuras arī likās gana saistošas. Tāpēc, ka pieteikšanās process starp kaimiņvalstīm nav sinhronizēts, bet gan ar divu mēnešu starpību, laikā, kad Zviedrijā zināmi konkursa rezultāti un jāmeklē apmešanās vieta, Dānijā tikai notiek pieteikumu iesniegšana. Kur ir problēma? Tas, ka man jau trīs mēnešus nesanāk viennozīmīgi izlemt, vai gribu studēt bioķīmiju Upsalā vai medicīnas ķīmiju Kopenhāgenā, vai tomēr bioķīmijas inženieriju Kopenhāgenas Tehniskajā universitātē. Pagaidām vienīgais progress šajā jautājumā ir nonākšana līdz šīm trim programmām. Citkārt blusu tirgū tiku pie jauniem ...

Atskatoties uz saviem 23, varu teikt, ka pēdējā gada laikā tiešām esmu paveicis diezgan daudz. Gadadienā mēģināju atcerēties, par ko tad sapņoju un ko plānoju, ko ievēlējos, pūšot svecītes, pērn. Cik no tā visa ir piepildījies? Tik daudz veiksmīgu apstākļu sakritību un negaidītu apjausmu diez vai man kādreiz bijis. Tāpēc šovakar ar draugiem, sēžot virtuvē pie tējas un pieticīgiem šokolādes gabaliņiem, lepojos ar sevi. Pa dienu darbā nospriedu, ka savā dzimšanas dienā tā vietā, lai mājās stāvētu pie plīts, vēlos doties uz stadiona koptreniņu vietējo jauniešu o-klubu. Uzreiz pateikšu, ka tas bija viens no lieliskākajiem treniņiem, kādu visā karjerā esmu aizvadījis. Iesildījos, skrienot uz stadionu. Sasveicinoties iepazinu vēl pāris neredzētiem vietējos orientieristus un dažus jau zināmus. Puišu aizraušanās līmenis ar sportu samērojams ar manu, pāris startējuši JWOC, dažs specializējas vieglatlētikā, cits sprintā, bet neviens ne tuvu nav profesionāls atlēts. Atelpas brīžos apspriedām...

Liekas, ka no rīta uz darbu eju tikai tāpēc, ka jāiet. Pēdējās dienās vairs nejūtu to dzinuli, kas vēl pērn lika uz katru nākamo eksperimentu raudzīties ar mazu satraukumu un vēlmi to veikt pēc labākās laboratorijas prakses. Tā kā vairs nelieku modinātāju, darba laika sākums ir pārvērties par ļoti stieptu jēdzienu. Laboratorijā izteikti vairāk laiku pavadu pie galda datorā nekā stāvot pie velkmes ( plīts) , piemēram, šodien vairāk kā stundu darba laikā nolauzu vienkārši sekojot ziemas-o čempionāta astēm tiešsaistē, kaut arī nevienam no mūsējiem GPS iekārtas nebija piešķirtas. Ja skaitliski eksperimentu skaits dienā varbūt pat nedaudz pieaudzis, tad daudz mazāk laika veltu analīžu rezultātu izvērtējumam, kur, manuprāt, veidoju vislielāko pievienoto vērtību. Trakāk, ja pa dienu ārā spīd saule, tad tikai par to vien domāju, kā tikt ātrāk prom, lai izietu paskriet. Skriet man patīk! Jācer, ka pāries, cik tad vēl te atlicis.

Bāzelē snieg, rīta stundās arī uzreiz neizkūst. Gandrīz visu sestdienas rīta tējas krūzi var izdzert skatoties ārā pa logu uz apsnigušajiem jumtiem. Atgriezās veselība. Brīvdienā atļāvos uz āris stundām pamest midzeni, lai dotos pagrozīties pret anticiklona sauli, palaižot virkni fotoķīmisko reakciju. Pēc četru dienu pārtraukuma izgāju arī mazliet uzskriet, patiešām mazliet un lēnām, bet tāds prieks uzreiz. Pārējo laiku pavadu istabā. Iedomājos, cik daudz laika neglābjami pazaudēju no saviem 23, sēžot tukšā istabā. Ekrānā palasu ķīmiju, paskatos pāris lekcijas, paklausos popmūziku. Tāpat videoklipos, filmās un sporta tiešraidēs noslīcinu lielāko daļu no savām divām brīvdienām nedēļā I Origins patika. Un vēl tās melodijas. Brokastis

Skatījos avīzē, ka valstī šonedēļ līdz ar kārtīga aukstuma iestāšanos aktivizējusies gripa. Tas lika man noprast, ka varbūt arī es esmu saķēris vīrusu , jo visu nedēļu staigāju uz darbu tāds pusslims. Varbūt kādā ziņā paveicās, jo ķermeņa temperatūra tā arī nesasniedza sarkano atzīmi un nesākās nenormāls klepus vai iesnas, kas varētu kalpot par labu iemeslu palikt mājās. Tā kā tikai novēroju, ka kaut kas nebeidzami spiež uz smadzenēm, vienkārši palielināju par pāris stundām miega ilgumu, uzvilku papildus apģērba kārtas, pieckāršoju tējas litrāžu ar papildus citrona, ingvera uzlējumiem un galvenais līdz minimuma samazināju enerģijas patēriņu diennaktī, piemēram, izmantojot liftu, atsakoties no velosipēda un mugursomas. Lūk, tādas ir manas nepatentētās metodes cīņā ar praktiski jebkuru infekciju. Rit jau piektā diena un izskatās, ka imūnsistēma ir uzvarējusi. Atlicis vēl pēdējais solis, BS vārdā nosauktais 15' skrējiens organisma atmodināšanai. Jā, skriešana pietrūkst. Citādi labora...

Piektdienas vakarā pēc darba devos uz jau otro nakts orientēšanās treniņu Bāzeles apkārtnē, kurus reizi trijās nedēļās rīko vietējie o-entuziasti. Šoreiz programmā vidējā distance ar brīvo startu. Tikšanās vietā pulcējās ap 30 dalībnieku, kuriem izdalīja kartes un norādīja virzienu uz startu. Mans mērķis distancē bija veikt vairākus ~1 km garus intervālus 10Milas stafešu tempā. Pirmos 2 kp paņēmu lēni un orientējoties tikai pēc virziena un leģendas. Līdz 3. kp jau panācu visus priekšā startējošos un uz 4. kp jau turēju pieklājīgu tempu aizmugurē skrienošajam vagonam. Pamatīgi sniga, ieslēdzu lampu uz maksimālo spožumu, papriecājos par sniegpārslu vizuālajiem efektiem un cēlu stāvo kalnu. Skrienot jau uz 6. kp, bijām palikuši divi ar čali, kurš pēc finiša atzina, ka skrien Jarlas pirmajā komandā. Etapu 7-8 jau biju skrējis rudenī pēc Pasaules Kausa fināla vidējā distancē, kura norisinājās šajā mežā, tāpēc spēju noturēties priekšā līdz kāpumam uz 9. kp. Atsēdēju 10. kp, pētot nākamo g...