EL piezīmes

Foto KP Latvijā ir super! Tāpat kā pērn tai Ziemassvētku sajūtai pietika vienkārši ar tuvāko draugu un bijušo kolēģu satikšanu. Neizpalika arī tradicionālā decembra programma ar rindu svētku koncertiem, eglītēm un pasēdēšanām. Jāpiemin, ka "Klusa nakts, svēta nakts" šogad dzirdēju četrās valodās, ka apsvēru iespēju pievienoties vīru korim un ka zviedru baznīcās ir siltāks kā mājās. JT rīkotais Ziemassvētku sprints kļuvis par neatņemamu saulgriežu tradīciju, un šogad tas man ar Ditu izvērtās necerēti veiksmīgs - abiem pa uzvarai. Par sētas līgas noslēgumu sīkāk lasāms  preses apskatā .    Interesanti, ka nākamajā rītā startējām arī Jūrmalas orientēšanās spēlē. Divatā paskrējām pa pilsētas austrumu kvartāliem, apmeklējot dažādus tūrisma objektus, piemēram, Lielupes bāku, Mežaparka skatu torni vai bruņurupuci (bildē). Tā kā objektu meklēšana problēmas nesagādāja, tad spēle prasīja mazāk kā 2h, un sieviešu grupā ar to pietika Ditas kārtējai uzvarai. Brīvajās dienās...

Pēdējās nedēļās riktīgi apnika mācīties. Lai arī kursam un pasniedzējam nebija ne vainas, izjutu netipisku vēlmi dažbrīd vienkārši pamest auditoriju. Vientuļi vakari, kuri decembrī sākās jau pēc pulkstens trijiem pēcpusdienā, ar katru dienu kļuva arvien depresīvāki. Nav viegli ignorēt Uppsalas tumsu, aukstumu un mitrumu. Mēģināju slīkt seriālos un pilnmetrāžas lentēs, biežāk apmeklēt skaļas deju grīdas, uzskriet vai biežāk sazināties ar dzimteni. Drīzāk par to vien domāju, kā pavadīšu savas četras starpsemestru nedēļas. Gribās slēpot.

Augusta beigās vienā no jauno studentu saliedēšanas pasākumiem iepazinos ar pulciņu vācu apmaiņas studentu. Un ar vēl pāris desmitiem jauniešu, kurus tā arī nekad nesatiku vēlreiz. Tobrīd nebija ne jausmas, cik lielu lomu šie daži jaunie draugi ieņems manā pirmā semestra sociālajā dzīvē. Kaut vai kopīgie brīvdienu pārgājieni, korporāciju pasākumi, intīmi folkmūzikas koncerti, koridoru ballīšu reidi, dzimšanas dienu kūkas, bibliotēkas mītiņi, klubu tūres, svētdienas brokastis. Ideāls līdzeklis pret vispārēju apnikumu vai vienkārši saules trūkumu. Skumjākais, ka viena semestra draudzībai strauji tuvojas gals, un pavasarī atkal viss būs jāsāk no sākuma.  Beidzot dzīvē redzēju, kā baznīcā zviedru meitenes matos ness sveces un dzied. Bailīgi.

Es pat nezinu, ar ko sākt. Ar to, ka nu esmu gana pazīstams ar studentu dzīves spožumu un postu? Ar to, ka drīzāk esmu sekmīgi integrējies vācu sabiedrībā, nekā zviedru? Vai ar to, ka esmu iemācījies stundām lasīt zinātnisko literatūru, bet nespēt uzrakstīt nevienu oriģinālu teikumu par to? Ja jāpiemin ievērības cienīgus piedzīvojumus universitātē, tad 12 stundu modelēšanas sacensībās varēju likt lietā savas orientēšanās prasmes. Uzdevums bija elektronu blīvuma kartē iemānīt pusi no imunoglobulīna, un precīzākais proteīna struktūras modelists tiktu pie kino biļetēm, saldumiem vai dāvanu kartes. Mans modelis noteikti nebija apbalvošanas cienīgs. Jau pēc pirmajām stundām tā sāka sāpēt acis no blenzšanas monitorā, ka solīju savu karjeru šajā virzienā noteikti nebīdīt. Daudz saudzīgāk bija mikroskopā papētīt izaudzētos proteīna kristālus. Daudzkārt mazāki, kā RTU neorganikas laboratorijā audzēties, taču pilnīgi pietiekami difrakcijai. Patīkami skatīties kalendārā, ka semestris tuvojas be...

Upsalā pašlaik studēju savu pirmo īsto proteīnu kursu. Salīdzinot ar iepriekšējo, šis ir stipri prasīgāks gan laika, gan darba ziņā. Universitātē sanāk pavadīt visu dienu, galvenokārt apjomīgo laboratorijas darbu dēļ (nedēlu ilga tripeptīda sintēze, trīs dienu proteīna attīrīšana). Lekcijās var arī just, ka trūkst kārtīgu priekšzināšanu bioloģijā, ko cenšos labot pirms gulēt iešanas, palasot Lenindžera bioķīmiju. Kā jau ierasts, klāt nāk eseju rakstīšana un grupu projekti. Tā kā katrā no šiem mājas darbiem pēc iesniegšanas/prezentēšanas tiek doti vērtīgi komentāri, ieteikumi, labojumi no pasniedzēja, raisot akadēmisku diskusiju, tad esmu apjautis, cik efektīvs ir šis pašmācības līdzeklis un cik vērtīgas beigās ir studijas šeit, salīdzinot ar manu bakalaura izglītību. Patīkami, ja pārbaudījums nebeidzas tikai ar pliku vērtējumu. Jāatzīmē, ka pēdējo eseju par polipeptīdu ne-ribosomālo sintēzi rakstīju praktiski no nulles, jo līdz šim akli uzskatīju, ka proteīni tiek sintezēti tikai un vi...

Uzrakstīju pirmo eksāmenu. Smagākais uzdevums bija koncentrēties un nosēdēt pie galda 5 stundas lielā zālē kopā ar vairāk kā simts studentiem. Dažbrīd nevarēju atrast vārdus angļu valodā, piemēram, raksturojot garu DNS fragmentu kustību elektroforēzes iekārtā vai, kāpēc anti-paralēlas alfa-spirāles enerģētiski ir izdevīgākas par paralēlām proteīnu trešējā struktūrā. Pēc pārbaudījuma biju garīgi izsmelts, par ko liecināja sekojošā zviedru valodas nodarbība, kuru vienkārši atsēdēju. Vakarā ar klases biedriem tradicionāli satikāmies studentu bārā, lai pakomentētu kopā pavadītās piecas nedēļas ar kolorīto pasniedzēju. Bet, lai arī tik tikko spēju atcerēties vārdus un iepazīties ar biedriem tuvāk, tikai ar apmēram trešdaļu turpināšu studijas nākamajā priekšmetā.

1. etaps manā izpildījumā Oktobra sākumā par tradīciju kļuvusi dalība orientēšanās klubu stafetē Zviedrijā. Šogad pēc ilgāka pārtraukuma skrēju 1. etapu, kas asociējas ar masu startu, haosu un gariem vagoniem. Pirms starta nebija pats labākais noskaņojums. Arēnā ierados ap saullēktu, tikai tējas dēļ izdevās nenosalt, pļavas klāja salna, iesildoties negribējās vilkt nost cimdus. Distance bija tieši tik vienkārša, cik biju to iztēlojies. Uz 1. kp vispirms apmeklēju izkliedes punktu, mazliet samulsu, atstāju minūti, lai atrastu savu punktu, bet vispār tā bija arī vienīgā vērā ņemamā kļūda distancē. Turpinājumā lēnām kāpināju tempu un rāpos uz augšu rezultātu tabulā. Ja par fizisko sniegumu, tad jutos stiprs kalnos un zaļajos, bet ļoti pietrūka skriešanas ātrums atklātajās vietās (vidējais temps 5:49 min/km, minūti uz km lēnāks kā līderiem). Pēc 1. kp kļūdas centos to kompensēt ar taisnāku trajektoriju turpmākajos etapos, taču daudz tādā veidā vinnēt šodien nevarēja. Finišēju tikai 165...