Pāriet uz galveno saturu

1. komanda

Domāju, nav vērts atgādināt, ar ko man asociējas Klubu stafetes un kāds emocijas nāk prātā, atceroties iepriekšējos gadus. Bijušas gan vairākas gandrīz uzvaras, gan vilšanās.  Pirms mēneša jau rakstīju, ka sezonas galvenie starti man būs stafetes un ka sistemātiski gatavojos tieši šim mērķim. Šogad izveidojās situācija, ka konkurence uz pirmo komandu, precīzāk pirmo un pēdējo etapu, bija tik liela, ka nācās rīkot atsevišķas atlases sacensības.
Jau pērn sapratu, ka vislabāk sasniegt formas virsotni man izdodas, ja sacensībās neskrienu biežāk kā 2-3 reizes mēnesī, tāpēc augustā nepiedalījos virkne Latvijas kausa mačos Vidzemē. Tāpat nepiedalījos vairākos kluba koptreniņos un relatīvi apjoma un intensitātes ziņā  neieguldīju tik daudz treniņdarba, cik pārējie 1. komandas kandidāti. Tādēļ komandu sastādītāja un kluba šefa acīs mana vērtība 1. komandas pieteikumam kritās, neskatoties uz manu stabilo sniegumu stafetēs iepriekš.
Nedēļu pirms vārdiskā pieteikuma termiņa beigāmn bija skaidrs, ka vienīgais neatrisnātais jautājums ir starp mani un ZG, kurš arī ne mazāk ir gatavojies stafetēm un grib skriet tituētajā komandā, un pirmā etapa skriešanas specifikā iekrājis pamatīgu pieredzi pēdējos gados.
Lai objektīvi novertētu katra spējas, JT mums uzrīkoja ļoti labas atlases sacensības - vidējo distanci ar kopējo startu iepriekšējo Klubu stafešu apvidū. Kaut arī sajūtas un ātrums nebija gaidītais distanci veicu tīri un ātrumā, kas tuvojās maksimālajam dotajā situācija. Dodoties pēdējā aplī no trim, biju iekrājis pāris desmitu sekunžū pārsvaru pār ZG, taču finiša ~300m garajā finiša kāpumā jau metamies reizē, bet finišā par plaukstas tiesu ZG apsteidzu. Video atkārtojums var apskatīt JT YouTube kanālā. Faktiski biju nodrošinājis sev vietu spēcīgākajā komanda, taču jau uzreiz pēc finiša mani sāka vajāt bažas, vai tā būs pareizi.
Ņemot vērā, cik daudz ZG šovasar gatavojies, un tikai pēdējās nedēļās veselības problēmas nogremdējušas fizisko formu, izrādījis cīņassparu LK, pieredzi pirmajā etapā, kluba biedru padomus, paša ZG viedokli un to, ka šī var būt ZG pēdējā iespēja, pieņēmumu lēmumu piekāpties un startēt 2. komandā. Pērn bijām mainītām lomām, šogad jādod iespēja Zigmāram. Jebkurā gadījumā rīdien Maksteniekos uz starta stāsimies abi un gaidāms vēl aizraujošāks 10 km reiss caur pierīgas parku kā pērn Jukolā. Patīkams satraukums.

Komentāri

Šī emuāra populārākās ziņas

Zelta distance

Viens nu ir skaidrs, esmu pietuvojies fiziskās formas virsotnei tik tuvu, kā vēl nekad. Tam ir arī loģisks izskaidrojums, Francijas orientēšanās sešdienas pacēla manas tehniskās spējas nebijušos augstumos, padzīvošanās pa augstkalni stipri atvieglojusi skābekļa apriti sistēmā un pāris kvalitatīvi ātruma treniņi to salika kopā ar lidojošām sajūtām, lai Latvijas čempionātā vidējā distancē izcīnītu savu pirmo zelta medaļu. Bet pēdējās dienas pirms čempionāta noteikti nebija pašas saulainākās manā dzīvē, un pirms starta nekas neliecināja par to, ka jau pie septītā kp iekrāšu vairāk kā pusotras minūtes pārsvaru pār tuvākajiem sekotājiem. Ļoti iespējams tieši sākums bija panākuma atslēga. Pēc lietainā starta uzņēmu ārprātīgi ātru tempu, reti skatījos kartē, vairāk zem kājām, daudzās vietās riskēju, punktus ņemot rupji  pierē. Pēc septītā kp beidzu ticēt veiksmei un vairāk iedziļinājos kartē. Loģiski, ka nokritās arī temps. 9. kp iespējams uzbakstīju par ilgu, un pēc tā uzradās Krītīņs....
Botānika vienkārši man nepatīk. Visas tās miljons dzimtas, kas pilsētas bērniem būtu jāzina uz CE - murgs. Kā ko tādu var vispār mēģināt iemācīties, ja tauriņzieži neizskatās pēc tauriņiem un kailsēkļu mikrogametofīts izskatās pēc kosmodroma. Nē, šitos jokus es laižu garām un ceru, ka jūnijā neko daudz no manis necentīsies izspiest. Bet ja ne par pirmdienas vakaru, tad šodien kačalkā atklājās sekas labās rokas lūzumam. Man ir pamatīgi atrofējušies rokas muskuļi, kas galīgi nenozīmē neko labu. Bet cilāt kājas pāri barjerām gan nav nekāda problēma. Liekas, ka fizikas stundas sāk iekarot līdzīgu stāvokli kā latviešu valoda pirms diviem gadiem. Šodienas kontroldarbs bija izcili smieklīgs. Un ir arī grūti izstāstīt kāpēc, jo vidējais līmenis ir zem katras kritikas. Bet visam pāri stāv respekts pret skolotāju. Rakstot paralēli aiz loga skatos, kā deg kaimiņu šķūnis piķa melnā tumsā. Skats iespaidīgs. Maizītes sasmērētas, biļetes izdrukātas, pase somā un šokolāde kabatā. Pēc 18 stundām es ceļ...

Trenitalia

Visas lielās lietas rodas pašas no sevis. Kādu vakaru Ungārijā apskatu telefonu un ieraugu sms ar ziņu: ''Brauksi uz Chamonix?''. No tēva, protams. Izrādas šie vakarā sēžot pie tv izlēma aizlaist uz alpiem šovakar. Es jau ar neko daudz nedomājot un saku iztēloties iespējas pievienoties viņiem. Problēma bija tāda, ka mūsu ceļi nekā nekrustosies, un man būs vien pašam jātiek līdz galam. Uzreiz iedomājos, ka jāpārvietojas ar vilcienu, jo to nu es gribēju izmēģināt jau sen. Man galīgi nebija talanta atrast kkādus sarakstus un iespējamās izmaksas par dzelzceļa tīklu Eiropā. Tātad bija jāimprovizē. Pa galvu visu laiku maisījās Eiropas karte, un mēģināju iztēloties maršrutu. Eurotrips sākās uz Ungārijas un Slovākijas robežas, kur nostopēju Škodu. 150km līdz ciemam, kas ir puseceļā līdz Budapeštai. Diezgan nomaļa vieta, un pietur tikai reģionālie vilcieni. Tad 2h kratījos 100km līdz Budapest, tuvākā ārvalstu vilcienu pieturvieta. Pirmo reizi ieraudzīju tik lielu un greznu satci...