EL piezīmes

Cīrihes ezers un pilsēta Vispirms dažas rindkopas, kā man veicās zinātnē, pēc tam par kārtējām latviešu kāzām un nobeigumā neliela atklāsme par manu vājprātu. Varbūt pašreiz svarīgākais fakts darbā ir nokārtots doktorantūras kvalifikācijas eksāmens. Tā kā ETH doktorantūrā stājos ar maģistra grādu no Zviedrijas universitātes, tad tāpat kā vairumam jauno doktorantu ir jāpierāda, ka iegūtā izglītība ir pielīdzināma ETH maģistram. Parasti tie ir 1-3 kvalifikācijas eksāmeni, kas jānokārto gada laikā pēc darba uzsākšanas. Pašam tika viens, kuru beigās pats varēju arī izvēlēties, kādā priekšmetā, tāpēc baigi par kvalificēšanos neiespringu. Pašam darbam laboratorijā vasaras mēnešos pievērsos manāmi mazāk kā agrāk, un vairāk laika veltīju izklaidēm un draugiem. Bet tāpat izdevās panākt zināmu progresu eksperimentu un jaunu rezultātu ziņā, par ko šefs jau mudina rakstīt jaunu publikāciju. Tagad strādāju pie vispārēja doktorantūras zinātniskā plāna. Cenšos saprast, ko tad dažos gados vēlo...

Vasaras pēdējā nedēļas nogalē Jūrmalas rietumu nomalē norisinājās alternatīvas orientēšanās sacensības Vaivaru Balva. Spraigās cīņās Jaunķemeru mežā un Laķu pagalmā gan vīru, gan sievu grupā uz balvas pamatnes iegravēt savus iniciāļus pretendēja 17 dalībnieki. VB 2018. gada izlaidums Vaivaru Balvas formāts palicis nemainīgs - vakara laikā jāveic divas krasi atšķirīgas orientēšanās distances, pārbaudot ne tikai o-prasmes, bet arī spēju saglabāt asu prātu pēc reibinošā normatīva. Vispirms dalībnieki sacenšas klasiskā vidējā distancē, kurā tiek sadalītas starta pozīcijas fināla uzdevumam. Taču, lai pretendētu uz balvu, dalībniekiem jāpārvar absolūti integrāls mača noteikumu punkts - normatīvs.  DD lidojumā Vidējā distancē šogad daļēji tika piedāvāts VB vēl neizmantots apvidus Jaunķemeru sanatorijas parkā. Baltā gulbja ēdamzāles apmeklētājiem tikai demonstrēta sava veida skate ar skrējējiem saulesbrillēs, baltos kreklos un tumšos svārkos, šķērsojot pielijušo dārzu ar karti ...

Karstā nedēļas nogalē Šveicē ar draugiem un kolēģiem izlēmām glābties no svelmes, dodoties pastaigā pa kalniem. Izmantojām nacionālās dzelzceļa kompānijas piedāvājumu ietaupīt, iegādājoties vilcienu un gondolu pacēlāju ar atlaidi. Tiekoties stacijā sestdienas rītā īsi pēc septiņiem, ievērojām necerēti lielas ļaužu masas, kuras tāpat kā mēs ar mugursomām maršēja perona virzienā. Iekāpuši vilcienā secinājām, ka tas ir pārpildīts un atlika vien sēdēt uz kāpnītēm pie durvīm. Izkāpuši ielejā Sargans stacijā, nolēmām lielo masu palaist pa priekšu, un, gaidot nākamo autobusu, mierīgi izdzērām pa kafijai un uzmetām aptuvenu pārgājiena plānu. Bijām izvēlējušies vienu no populārākajiem Šveices vienas dienas maršrutiem, kas ved gar pieciem dažādiem kalnu ezeriem. Tank Nonākuši Pizol Alpu pakājē, sākumā ar vagoniņu pa ziedošu nogāzi pacēlāmies līdz augstumam, kur kokus un zāli nomainīja pliki akmeņi. Vispār Pizol kurortā jau biju atbraucis gada sākumā slēpot, tāpēc likās interesanti pavērot, ...

LT fotosesija mežā Karstajā nedēļas nogalē izvēlējos nepalikt pilsētā, bet doties uz franču Alpiem satikt latviešu draugus un paziņas. Piektdienas pēcpusdienā pametu pienākumus darbā, lai pēc četrām stundām vilcienā un divām pārsēšanām nonāktu Francijā. Satiku LT un JT, un ar nomas auto joņojām augšup kalnos uz mazu ciematu, kurā divas naktis apmetos lieliskā divstāvu namā mazapdzīvotos franču laukos. Latvieši šeit bija ieradušies startēt daudzdienu orientēšanās sacensībās kalnos, tāpēc arī pats vismaz reizi bez kompasa un laika kontroles ieskrēju mežā. Tā kā nebiju iepriekš reģistrējies, tad vienatnē skrēju iepriekšējās dienas distanci bez izliktiem kontrolpunktiem, satiekot vien pāris stirnas. Skriešanas laikā nemitīgi lija, un vienubrīd pat mežā parādījās migla, ko patiesi izbaudīju pēc neizturami karstās nedēļas. Skriet un lasīt karti akmeņainajā mežā tīri labi patika, bet pietrūka tā sacensību garša un plūdums, kur bez kompasa nespēju sasniegt. Bez orientēšanās dienas lielāko...

Daži notikumi vasaras pirmajā pusē palikuši atmiņā tik skaidri, ka saņēmos pārtraukt sausuma periodu blogā ar nelielu atskatu uz vērtīgākajiem no tiem. Pirmkārt, galvā vēl joprojām jūtama tā duna un vājprāts, kuru piedzīvoju Arcade Fire koncertā. Pirms došanās uz Cīrihes, šķiet, labāko koncertzāli nebija īsti priekšstata, cik spējīgi grupa spēlē uz skatuves un ko sagaidīt programmā. Bet par koncertu sapņoju jau kopš pērna gada sākuma, kad viens pēc otra iznāca singli no gaidāmā studijas albuma Everything Now. Bieži tos klausījāmies nedēļas nogalēs Rīgā. Tiklīdz tika izziņota koncertturneja ar pieturu arī Cīrihē, pāris biļešu dāvanā Ziemassvētkos likās loģisks solis. Likās, mūzikas pasākumi ir viena no tām lietām, kas mums patiešām sanāk. Taču nākamie mēneši līdz koncertam pagāja pilnīgi citā gultnē, un beigās pat raisīja jautājumu, vai vispār kopā vērts koncertu apmeklēt. Bet, pienākot lielajai dienai, neticamā veidā spēju aizmirst par realitāti, un pilnībā ļauties priekam un ritmam,...

Pasaules orientēšanās dienas ietvaros piedalījos pasākumā tepat Cīrihē. O-sprinta distanci gribēju apvienot ar mierīgu skrējienu pēc darba, un, dodoties uz universitātes parku, spriedu šoreiz neiespringt uz rezultātu, jo visticamāk ķermenis nemaz nav gatavs sacensību slodzei. Taču atzīmējoties starta stacijā un paņemot rokā karti ar vairākiem interesantiem etapiem un nelielu kāpumu.distanci, uzreiz sajutu to nedaudz piemirsto azartu, kas lika skriet stipri ātrāk. Tā kā Irchelpark jau biju orientējies, dažās epizodēs neapzināti sanāca izvēlēties variantus, balstoties uz atmiņu. Biju mazliet pārsteigts, ka kājas pēc vairāku dienu pauzes nelikās stīvas un skrējās gana raiti arī 3,5 km sprinta beigu daļā. Ja kāds etaps distancē nelikās sarežģīts, vienkārši palielināju tempu, kas, patiesībā, arī padara šo sportu tik aizraujošu. Konkurence šoreiz nebija liela un, lai arī startēju bez kompasa, neizdarīju neko muļķīgu tehnikas ziņā, tāpēc finišā uzrādīju labāko laiku. Tāda patīkama mazā uzvar...

Dažus mēnešu gadā Cīrihē trešdienu vakaros iespējams doties orientēties, un šoreiz rakstā par vienu no šīm nedaudzajām reizēm. Garas un izsmeļošas darbadienas beigās metos uz pavisam netālo mežu, kur vietējais orientēšanās klubs bija izlicis pāris salīdzinoši vienkāršas distances. Starta vietā pulcējās vairāki desmiti entuziasti, kur pret reģistrēšanos prastā žurnālā pretī saņēmu karti un īsus norādījumus par distanci. Lai arī spīdēja saule, apvidus pēc lietus vēl nebija izžuvis. Tas, savukārt, ļāva tā pa īstam sajust raksturīgo meža smaržu, ko pēdējo reizi, šķiet, atceros vien no pagājušās vasaras slapjajām trīsdienām Daugavas lokos. Turēt rokās sporta karti pēc pusgada pārtraukuma likās mazliet neveikli, bet vēlāk jau raiti iemanījos plānot etapus, pieskatīt kompasu un plūstoši manevrēt starp šķēršļiem ceļā uz kārtējo kontrolpunktu. Dažos etapos pat ar nelielu azartu sanāca sacensties ar citiem skrējējiem. Neiztiku bez dažām muļķīgām kļūdām tīri neuzmanības dēļ. Pēc nepilnas pusstun...