EL piezīmes

Pirmspēdējo augusta nedēļu pavadīju kluba Mangaļsalas treniņnometnē. Atmiņā nāk trakulības, kas pastrādātas tīņu gados, bet šoreiz nometnei bija konkrēts mērķis - LČ un Klubu stafetes. Aizvadījām vairākus kvalitatīvus tehnikas un ātruma treniņus. Spēka treniņi tika atstāti novārtā. Skrienot agri no rīta un vēlu vakarā savācās ievērojams apjoms, taču uzņemto tempu mana imūnsistēma neizturēja, un nometnes meistarības sacensībās nestartēju. Pēdējo dienu nogulēju gultā saķēris vietējo vīrusu. Šaubījos, vai startēt Valmieras čempionātā. Ķluba šefs paziņoja, ka, ja gribu vietu pirmajā Ausekļa komandā, tad jāpārspēj ZG Valmieras čempionāta atlasītēs. Ja vēl 48h pirms starta gulēju gultā ar termometru, tad nākamajā dienā simptomi bija pilnīgi zuduši, tāpēc nolēmu, ka nu vidējo distanci mierīgi noskriešu. Ar mierīgu skriešanu pietika, lai par sešām minūtēm būtu priekšā ZG iedzīšanā un uzvarētu pirmo dienu jau trešo gadu pēc kārtas. Bet distance mani nokāva, nākamās sešas stundas nebija patīkamā...

Ja Liene Tamuža nebūtu atgādinājusi, nemaz nepamanītu, ka kopš pēdējā vizītes blogger sākumlapā pagājušas gandrīz divas nedēļas.Nu jau vairāk, jo pirms došanās uz bez-interneta zonu aizmirsu pabeigt šo rakstu un galu galā publicēt, bet nu labs nāk ar gaidīšanu. Līdz ar Ditas atgriešanos Latvijā mana vasara stipri izmainījās. Ļoti daudz kas bija jāpaspēj, un sēdēšanai pie teksta redaktora laika neatlika. Augusta sākumā nodarbojos ar JT vecpuišu ballītes koordinēšanu. Vēlreiz pārliecinājos, cik nepiemērots esmu šādiem pienākumiem, taču pats pasākums izdevās kā rokkoncertā. Sīkumos izplūst laikam gan nav ļauts, bet varu teikt, ka pēdējo brīva vīrieša uzdzīvi vecpilsētā JT izpildīja ar uzviju. Gluži ne nākamajā rīta, bet aiznākamajā, kad daži vēl tik tikko atguvušies no vecpuišu nakts, ar autoavārijas tuvplānu aizsākās trīs un vairāk dienu ilgās kāzas. Bez baltās ceremonijas, šampanieša piramīdas, gardākajām vakariņām šovasar, neveiksmīgās līgavas zagšanas, daudzstāvu kūkas un pašas ...

Ha-hā, Laķiem ir tāda tradīcija reizi gadā testies uz valsts otru galu, t.i. Rūjienu, piedalīties kapusvētkos. Lai arī pašos kapos tiek pavadītas labi ja 20 minūtes un apglabātie ne tuvu nav Laķi, visa diena ir smieklīgu situāciju un notikumu bagāta. Nekad neesmu izpratis, kāpēc lielajā dienā jāceļas īsi pirms septiņiem rītā, bet 150 km ceļam tiek rēķinātas savas 4 stundas, un tā tas ir katru gadu. Rēķins laikam saglabājies no tiem laikiem, kad manam tēvam bija žiks un divas, trīs reizes pa ceļam bija jāapstājas, lai atdzesētu vai saķīlētu motoru. Šogad braucām ar jauno Golf, un izdevās pierunāt izbraukt par stundu vēlāk. Pa ceļam ieplānotas divas kafijas pauzes. Agrāk tās bija mana galvenā motivācija braucienam, jo tad tika garantēts saldējums un našķi. Šoreiz piestājām Maķītī, labs saldējums, ir arī kafija. Tad seko tortes iegāde. Veikala vitrīnā gandrīz visas pilsētas labākās tortes. Bet tā tak nav torte, kurā nav daudz putukrējums un biskvīts. Mani piedāvājumi šogad izvēlēties citu...

Nu jau kā desmit dienas plānveidīgi aizvadu pieklājīgus treniņus. Iespējams līdz pat rudens sezonas sākuma neko nebūtu darījis, ja vien Jānis pirms nedēļas vai divām nepaziņotu, ka uz Daugavpils stafetēm man jābūt gatavam un labākajā formā, jo šogad jānokārto pērnā gada parādi (Ausekļa komanda netika pat desmitniekā). Tā kā ir uzdevums! Savdabīgi, ka skrienu tikai agri no rīta vai vēlu vakarā. Dienas vidū mani ārā no mājas ir grūti dabūt. Nosprausts arī mērķis Klubu Stafetes , kurās vēlos noskriet labi, jo no pagājušā gada vēl joprojām saglabājušās pozitīvas emocijas. Šogad būsim starp favorītiem, protams, ja tikšu komandā. Atvērta pieteikšanās . Esmu aktivizējies dzīvesvietas meklējumos galvaspilsētā. Tērbatas ielas dzīvoklis savu ir izsmēlis, augušas prasības, audzis finansiālās iespējas. Ja Tev gadījumā ir kas piedāvājams (dzīvoklis, istaba), droši dod ziņu. Man īsti nav nekādu stingru prasību, vienīgais jārēķinās ar 16. februāra ballīti.

Nedēļas sākumā kārtīgi gāju uz savu jauno darbu. Jā, man beidzot ir oficiāla darbavieta. Jau pirms mēneša veiksmīgi izturēju savu pirmo īsto darba interviju, un tagad strādāju Rīgas Farmaceitiskās fabrikas kvalitātes kontroles laboratorijā. Kaut arī tā nebija galvenā motivācija, par darbu man arī maksā. Pavasarī sapratu, ka esmu izaudzis no fakultātes laboratorijām, un būtu pēdējais laiks pārbaudīt iegūtās prasmes neatkarīgā vidē. Padomā bija kāds no farmaceitiskās rūpniecības milžiem valstī, taču Duntes ielas mazā uzņēmuma piedāvājums šķita ideāls pirmajai rindiņai savam CV. Pēc pirmajām pavadītājām dienām laboratorijā varu teikt, ka tas ir tieši tā, kā to iedomājos. Manos pienākumos ietilpst analīžu veikšana ārstniecības preperātiem, rezultātu novērtēšana, dokumentācija un tamlīdzīgi. Principā tas pats, ar ko nodarbojos pērno rudeni un ziemu Āzenes ielas galā. Jebkurā gadījumā vislielākais prieks, ka redzams pēdējo divu gadu darbs universitātē, ka tas nav bijis bezvērtīgs un ka v...

Jau ceturtdienas vakarā, atzīmējot EB bronzas reisu, kopā ar galvaspilsētas orientieristiem mazliet iesildījāmies vienai no skaļākajām nedēļas nogalēm šovasar. Vispār Bertuka panākums vieno. Pēc piektdienas rīta  makaronu brokastīm, kas tad arī bija vienīgā pieklājīgā pārtikas deva nākamajām divām dienām, stūrēju uz Salacgrīvas festivālu kopā ar AG un trīs mazajām aizmugurējā sēdeklī. Bez steigas ieņēmām telšu pilsētiņu, iekļaujoties Tukuma-Ogres projektā zem Anglijas karoga. Pirmā diena bija diezgan graujoša, lai neteiktu vairāk. Ja jāatceras kaut kas spilgts, tad saīsinātais TRU koncerts bija gana dejojams un lēciens no torņa arī ilgi paliks atmiņā. Nākamajā rītā knapi paspējām uz tiešraidi WOC stafetēm, un līdz finišu virs galvām sabiezēja lietus. Lietus vairākos piegājienos parūpējās par jautrību līdz pat noslēgumam.Vairāk spiedu uz kultūras programmu, koncertiem. Britu The Vaccines attaisnoja cerības ar kārtīgu ballīti dubļos, starp citu, tajā pat laikā DD gandrīz vai plē...

Edgars Bertuks pēc fantastiskas uzvaras vidējā distancē un bronzas garajā distancē pasaules čempionātā liek man gandrīz vai finālā raudāt. Visu dienu pavadīju pie ekrāna, vērojot LIVE rezultātus un GPS tārpiņus. Iesaistīju pat ģimeni, kas par Bertuku jau dabūja dzirdēt Jukolā. Esmu lepns par valsts izlasi, par visas komandas rezultātiem, bet galvenais EB, kurš nu jau kļuvis par nacionālo varoni. Apsveicu visus līdzjutējus un visus, kas ticēja! Olimpiski. Bet tagad fiksi jāieraksta POSITIVUS   playlist  CD   un   jāstūrē uz Salacgrīvu. Izskatās, ka šogad būs kārtīgs iemesls svinēt!